Gulbenes bibliotēkā beidzies dzejas un īsās prozas konkurss “Vārdi aiznes mūs tuvāk pie sevis”. Konkurss ir Dzejas nedēļas pasākums. Gulbenē Dzejas dienas sasaucas ar dzejnieka Jāņa Poruka dzimšanas dienu, tāpēc notiek salīdzinoši vēlāk nekā citviet.
Kopumā jaunie autori vecumā no 7 līdz 19 gadiem iesūtījuši 141 dzejoli. “Kārtējie dzejošanas uzplūdi ir veiksmīgi sagrupēti pa vecuma grupām, pārrakstīti un izsijāti,” stāsta Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītāja un konkursa organizatore Iveta Krūmiņa.
Visaktīvākie dzejnieki ir skolēni, kuri mācās no 4. līdz 6.klasei, vissirsnīgāko un mīļāko dzejoļu autori ir sākumskolas klašu skolēni. “Būtībā katrā vecuma grupā mums ir savi favorīti,” atzīst I.Krūmiņa. Īpaši daudz dzejoļu konkursam iesūtījuši Bērzu pamatskolas skolēni.
“Ar dažiem jauno autoru darbiem iespējams iepazīties laikrakstā “Dzirkstele”, bet visus darbus ievietot laikrakstā nav iespējams. Dzejoļus un īsās prozas darbus iespējams izlasīt Gulbenes bibliotēkas interneta mājas lapā “www.gulbenesbiblioteka.lv”,” norāda I.Krūmiņa.
Gunita Irbe
* * *
Vārdi aiznes mūs tuvāk pie sevis…
Kāpēc es nedzirdu tevi?
Ar vārdiem,
kas šodien vairs nenozīmē neko,
aizaug ceļi.
Vārdi aiznes mūs tuvāk pie sevis…
Es – tikai tālumu jūtu.
Kāds ko sacīs?
Ieskatos klusumam acīs.
Inta Vīksniņa – Driķe
Vārdi bez atbildes
Es ticu, ka vārdi tā neizgaist
kā vējā kaisītas ziedlapas.
Tiem ir savs segums, tie dvēselē kaist
un klejo, un maldās bez atbildes.
Es ceru, ka lietavas pāries drīz
un sienāži sisinās pļavās,
ka dāliju liesmas vēl nedzisīs,
bet kvēlos šīs vasaras skavās.
Jā, dzīve mēdz pārdomas izraisīt.
Vien žēl, ka vārdiem nav atbildes.
Ja mēģinu zvaigznēs ko izlasīt,
tad liekas, ka vēji to projām nes.
Sandra Ivanova
* * *
Sarkstošā kļavā paslēpies rīts
caur lapotni pasauli vēro –
krītošās lapas virpuļo dejā,
vēja vijolei skanot.
Kā notis birst lapas man matos,
es nebaidos viņu lietus.
Aiz sajūsmas es pat
caur pelēko miglu ietu.
Zane
* * *
No sirds uz sirdi
nav bezvīzu režīms,
ir robežas,
kontrolpunkti.
Var neielaist,
var izraidīt…
Bet var patvērumu dot,
pasargāt.
No sirds…
Un pienāk vakars,
gurdens, miermīlīgs
kā kaķis,
un gribas tik vien,
kā svaigi plūktu
liepu ziedu tēju…
Ir septembris.
Zied virši, tos nenes mājās!
Bet dzīvot?
Dzīve viena dota.
Zelts…
Nē, man liepas ziedošas
un pilnas bišu kāres…
Viktorija Petuhovska
Sajūtas lielpilsētā
No noguruma tev acis krīt ciet,
Bet cilvēki turpina iet.
Trolejbuss pietur pie stūra
Un karstumā svilst katra daļiņa
mūra.
Te cerību tonnas klīst,
Taču puķes no pelēkā gaisa vīst.
Šeit jebkurš un neviens pasauli
skauj,
Bet tikmēr aiz loga sirēna mauj.
Te brīvie un piespiestie staigā,
Kas dažkārt aiz pārbīļa klaigā.
Un dzīve tevī kā no skatuves nāk,
Jo tā visu, katru brīdi māk.
Neviens nespēj mierīgs būt,
Ja zina – kaut kur otrs jūt.
Bet sejas no bezspēka vājas,
Un dažiem varbūt sāp kājas,
Taču dzīve turpina tev pretī iet,
Kamēr nesapratīsi, ka tu jau to ciet…
Laima Dimpēna
* * *
Svece nodziest,
bet ne sāpes.
Tās kā svece
dedzina.
Ja varētu
laiku pagriezt
uz priekšu…
Nē, atpakaļ gan.
Savādāk būtu!
Labāk? Varbūt.
Viss šķiet balts –
bet tas tik
pašapmāns.
Kāpēc tā?
Lai vieglāk.
Bet tā nav.
Patiesībā –
nav nekā.
Jolanta Balode, Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolas Rankas konsult. punkts (12.kl.)
* * *
Tā lēni un cēli, caur kaktusu
birzīm
nāk rīts un stājas pie manām
durvīm.
Vēl ne! Vēl negribu celties un iet.
Mans sapnis līdz galam lai
nosapņots tiek.
Vēl drusciņ virs mākoņiem palidot,
vēl mazliet ar eņģeļiem palīksmot.
Vēl gribu matos dancināt vēju
un pieneņu pļavās brist tālu, cik
spēju,
Ak, manas domas… Lai klejo, cik tīk,
Līdz skrāpēs pie loga negantnieks rīts.
Eva Šmukiņa, Litene
* * *
Pietiek viena soļa,
viena vārda,
lai spētu aizmirst.
Pietiek vienas domas,
viena čuksta,
lai spētu aizmirst.
Bet kāpēc ir jāaizmirst?
Jo pietiek viena teikuma,
lai atcerētos…
Inga Nikolajeva, Lizuma vidusskola
* * *
Piesēžos pie kārtējās baltās lapas…
Ne jau apzināti es rakstu,-
Vārdi paši no sevis nāk,
Ar manām domām rotaļāties sāk.
Bet ko gan es varu darīt
Un ko drīkstu no tevis prasīt?
Pirmo reiz satiku, – neievēroju,
Otro reiz – skatienu nenovērsu,
Trešo reiz – pamatīgi ieķēros,
Līdz sirds dziļumiem pieķēros!
Nu, redzot tevi, ne par ko citu
domāt nespēju,
Ne par to, kas notiks, ne to, kas
iejauksies.
Esi tikai tu. Un lūpas manas nespēj izdvest ne skaņas,
Jo tādas nu ir sajūtas manas.
Alīne Līcīte, Jaungulbenes arodvidusskola
Rudens
Rudens.
Tik krāsainas lapas
un vārdi lido pa vējam.
Uz kādām lūpām sīka asins lāse –
tā neizžūs,
tā neizplēnēs.
Ikdienā ejam un nepamanām,
ka ceļā mums tik daudz ir
samīdītu lapu,
neizteiktu vārdu
un siržu salauztu.
Ir atkal atnācis rudens.
Krāsaina nostaļģija.
Tik vienu lūdzu tam:
Paņem manas skumjas
un iegriez lapu virpulī.
Lai pazūd!
Lai neatgriežas!
Marina Timofejeva, Rankas arodvidusskola
* * *
Ārā tik pelēka diena.
Kas tā par dienu?
Kāpēc šī ir
tik pelēka diena?
Laikam jau tikai tā liekas,
jo nejūtos labā omā.
Tas jau kā vienmēr –
kad man slikta oma,
tad vienmēr šķiet pelēka diena.
Valters Lapsa, Galgauskas pamatskola (9.kl.)
* * *
vai tu atceries
vārdus tos
tos sakot
es tuvojos tev
līdz blakus biju
tādi stipri vārdi
kā magnēts
bija starp mums
tāpēc es saku tev
tie bija vārdi
kas mūs tuvāk
pie sevis nesa
netici
arī ja netici
tad nesaki
nē
Arnita Medne, Galgauskas pamatskola (9.kl.)
* * *
Man nevajag spārnus.
Ļauj man uz zemes būt,
sēdēt uz akmens
un tā sauli samīļot!
Es negribu lidot,
vēlos kājām iet –
lai pēdas zāli sajūt
un rasas tuvumu jūt.
Es vēlos vien tik,
cik slāpst mana sirds.
Līva Černoglazova, Druvienas pamatskola (9.kl.)
* * *
Šonakt miegs kā izkaisīts,
Kā vējā izspārdīts.
Es nevaru, nevaru to salasīt,
Un atpakaļ miega maisā noguldīt.
Tas nerātnelis sāk savas vakara
jundas,
Tā dāvinot man trīs bezmiega
stundas.
Es vai traka kļūstu bez sapņiem!
Bet viņš došoties uz siltākiem
platuma grādiem.
Labi, ka paspēju to apturēt,
Sakot, ka tur tagad visi sāk emigrēt.
Bet, kad pulkstenis nosita trīs,
Miegs pats maisā ielēca visai
drīz.
Kintija Kundrate, Rēveļu pamatskola (8.kl.)
Latviešu valoda
Liela un varena
Arī cildena
Tā mūsu
Valoda
Ilgi lolota
Elpā izteikta
Šodien dzirdēta
Uz mūžiem mantota
Vienreiz pateikta
Allaž neaizmirstama
Labi glabāta
Otras tādas nav
Dabīga
Apbrīnojama
Vilnis Buliņš, Gulbenes Bērzu pamatskola (5.b kl.)
Mana māsiņa
Paldies tev saku, māmiņ,
par mazo dāvaniņu!
Ko atvedi tu negaidot
un noliki uz gultas.
Es skatos – maziņš vīstoklīts,
bet kā tas pēkšņi sakustas!
Man sirds no prieka ietrīsas!
Es redzu mazu kājiņu,
vēl augstāk mazu rociņu,
jo tā ir mazā māsiņa!
Mēs visi tevi mīlam.
Tu – mūsu prieks un cerība.
Mēs domās skatām tevi,-
cik liela esi tu!
Jau pirmie soļi aizdip,
kaut mazās kājas slīd.
Tu dažreiz esi nerātna
un zeķubikses novilkt gribi.
Tu – mūsu jaukā māsiņa,
kas skaistāka par citām.
Eva Augstkalne, Galgauskas pamatskola (5.kl.)
* * *
Vārdi mūs tuvāk nes…
Nekas, ja mēs šķirsimies
un savus ceļus iesim!
Ļausim, lai vārdi mūs
saved kopā vai šķir –
tie mums domāt
vienam par otru liek!
