Vija Poļaka
Silts mīļums
Silts mīļums atnākt var ar tevi,
Kas atnestu man pavasari…
Kad mākoņi ir caurspīdīgi,
Un zeme elpo pilnu krūti –
Vai jūti?
Saule visam pāri, jūti?
Šo ilgu pavasari sūti,
Kad rudens dubļos stieg man kājas,
Caur miglas autiem neredz
mājas…
Liec baltām dūjām spārnos celties,
Lai vēsta tās, kur varu smelties
To spēku,
Kas tur ilgu slāpes
Pēc pasakainiem pavasariem –
Jel sasien rudens lapu pušķus
Un aizdzen projām tumsas
mošķus!
Lai tas, kas skaists, top ilgi glabāts
Un pasargāts, kas garā bagāts.
Ļauj iemīlēt to rudens daļu,
Kad skumji vēji sajūt vaļu…
Ar mīļumu, kas silst tev krūtīs,
Sirds mana pavasari jutīs.
Anita Graumane
Mans laiks ir apstājies…
Es tagad varu vērot,
Cik lēni kļavas lapa sarkst no rīta,
Kad saule atbrīvo no salnas skūpsta,
Ko nakts tai uzspiedusi vēsām
lūpām.
Mans laiks ir apstājies…
Es tagad redzu,
Cik mierīgi dzen vējš pa dīķa
virsmu
Tik sīkus vilnīšus, ka noreibst galva
No gaismas sudraba, kas pretī
vizmo.
Mans laiks ir apstājies…
Es esmu lēna
Kā brūnā govs, kas pļavā zāli
gremo,
Kā kaķis laisks, kas izstiepies uz
loga,
Ir aizmidzis, ne prasa ko, ne domā.
Es arī gribu aizmirst visas domas
Un ļaut, lai miers caur mani gaiši
staro,
Lai sapņi nāk no tālas aizmirstības
Un manu dvēseli ar prieku baro.
Mans laiks ir apstājies…
Es tikai jūtu
Kāds dīvains spēks jau dziļi aug un
zaro.
Arvis Degums
* * *
Kaut ko vienkāršu, bet skaistu –
varbūt kaklarotu,
varbūt saules rietu plaukstā
man pie tavas gultas nest.
Kaut ko patiesu, bet skaistu –
varbūt pīladžzaru
man uz tavām krūtīm
aizmigušai likt.
Kaut ko patiesu, bet skaistu –
varbūt tautasdziesmu,
varbūt mīlestību tādu –
vienkāršu un īstu.
Sibilla
* * *
Es gribu pacelties pāri
zemei, jumtiem, koku galotnēm,
mākoņiem.
Arī zvaigznēm –
lai tās pielīp pie papēžiem.
Es gribu nolaisties zemē:
pienenēs, usnēs un magonēs.
Arī dubļos –
ar zvaigznēm pie papēžiem.
Es gribu dzīvot mīlestībā –
ar dubļiem un zvaigznēm pie
papēžiem.
Signija Silauniece
* * *
bizmāres pielīp logu tīrītājiem
un mirst
mākoņu samtainais baldahīns
gaistoši irst
mazrunīgi ļaudis kas neskatās acīs
raibi lietussargi kas garām skrien
ar pelēku zamšādu izklāta grīda
uz kuriem pūlis cilvēkus mīda
viņi stāvēja krustojumā
mājas bija no koka
krāsa lobījās nost
sterilās pilsētas putekļainajās ielās
viņi pārstāja būt
Monta Gāgane, (10.kl.)
Apspārnotā
Es vēlos sev spārnus kā taurenim.
Košus kā ķirsis, kas apkārt
kaulenim.
Es vēlos būt apspārnota un lidot,
Skriet līdzi vējam un apbrīnot,
Just, kā knišļi sitās pierē,
un ļaut mākoņiem lietuslāses
briedēt.
Vai es tad varēšu piedurt pirkstu pie mēness?
Vai es iekļaušos tur, kur ir debess?
Es tad varētu nopurināt lejā
zvaigznes
Un ļaut, lai tās atpakaļ mani aiznes.
Diāna Tepere, Gulbīša vidusskola (11.kl.)
* * *
Aizverot acis – iemigu,
Iemiegot – redzēju sapni,
Sapnī – tevi,
Tevī – skaistu smaidu,
Skaistajā smaidā – laimi,
Laimē – mūs abus,
Mūsos – prieku,
Priekā – pamodos,
lai labais nebeidzas.
Evita Jermacāne, Jaungulbenes arodvidusskola
Neteikšu neko!
Es tev neteikšu neko!
Lēni paiešu garām,
nepieskaroties tavam
vēsajam skatienam.
Aizmirst… Aizbēgt!
Vai var atgriezt to, kas sen jau
miris?
Vien aukstas sirdis, atmiņas.
Neteikšu neko…
Manas asaras tev visu izteiks
vārdu vietā.
Kā sveces liesma izdziest
tas, ko glabājam.
Kliedziens starp klusuma notīm –
es klusēšu!
Es sargāšu to, kas palicis pāri –
tukšumu sirdī, sāpes dvēselē.
Ilva Laiviniece, Jaungulbenes arodvidusskola
Riekšavās
Tev riekšavās dega
nerātnu guntiņu spiets,
atmiņu pali un vējā laistie
sapņu putni.
Tev riekšavās dega
pēdējie čuksti –
kā uguns, kas nodziest,
svecei izdegot.
Tev acīs mirdzēja
sāpju rasa un lūpās
dega pēdējie
atvadu vārdi.
Tev dvēselē vētru
nomainīja klusums –
nejūtīgs un degošs,
kam visa par daudz.
Valters Lapsa, Galgauskas pamatskola (9.kl.)
* * *
zini
lieta pie lietas nestāv
bet lietus man prieku nes
kaut būtu liepa
kurā uzkāpt
es spētu…
…krist lejā ir sāpīgi
kā šķirties…
esmu rudens liekulības pilns
un nezinu kāpēc
tevi saminot
man liesmas pie kājām
kā lai apdzēš
paturēt
to kas vēl palicis
un satvert
to kas jau bēg
lieta lietus liepa… un tu…
Ilze Šivca, Litenes pamatskola (9.kl.)
* * *
Šie vārdi izskan tik klusi,
šie vārdi izskan tik naivi…
Tomēr – tie nes tuvāk sev, tuvāk tev.
Tuvāk un tuvāk…
Klausoties sevī, dzirdu tevi.
Vārdi nes tuvāk un tuvāk.
Bet domas par tevi – tālāk un
tālāk…
Uz nezināmu vietu mani un tevi.
Sanda Ločmele, Siltāju pamatskola (14 g.)
Spēlētājs
Rokas slīd pāri stīgām,
pat nemanāmi aizskrien stundas
kopā ar tevi, tikai tevi!
Klusi acis veras ciet.
Pat neredzot stīgas, tu spēlē,
jo kopā ar tevi neko nevajag.
Lēni nolaižas uzacis,
plakstiņi sastingst,
bet tu spēlē pat miegā.
Tu spēlē.
Šajās stīgu spēlēs
uzvarētājs ir viens,
tas esi tu, – spēlētājs.
Rokas slīd pāri stīgām,
nemanāmi aizskrien laiks,
jo kopā ar tevi neko nevajag!
Plakstiņi sastingst.
Uzvarētājs ir viens,
Un tu jau būsi mans spēlētājs!
Laura Markova, Galgauskas pamatskola (9.kl.)
Starp sapni un nomodu…
Es vaicāju sev –
kas atrodas starp sapni
un nomodu?
Murgs, kas vajā mani,
miers, kas palicis pamests,
prieks, kas laužas caur sāpēm,
sāpes, kas neatļauj visu,
skaistums, kas patieso rada,
patiesība, kas patiesa ir,
klusums, kas ir it visā…
Līva Ostrovska, Litenes pamatskola (7.kl.)
Rudens
Tad, kad beidzas vasariņa,
Sākas aukstie rudens vēji,
Sākas koku lapu dejas
Un vēl klātu lietutiņi.
Ak, rudenīti, rudenīti,
Kāpēc atnesi mums lietutiņu,
Kāpēc atnesi mums aukstos
vējus,
Kāpēc atnesi mums raibās lapas.
Lapas sārtas, sārtiņās
Dzeltenās un sarkanās.
Lapas raibu, raibiņās
Straujos vējos šūpotās.
Ilze Lapiņa, Rēveļu pamatskola (7.kl.)
Dzērvenīte
Dzērvenīte mazā, skaistā,
Dzērvenīte mana mazā,
Lieku traukā to kā nieku,
Lieku mutē to ar prieku.
Tu tik salda mutē kūsti,
Tu tik maiga, tu tik sārta.
Nākamgad es atkal iešu
Lasīt jaunās dzērvenītes.
Dzērvenīšu laiks jau klāt,
Eju atkal lasīt tās.
Atkal redzu tevi mazā,
Mana mazā dzērvenīt.
Brenda Šopa, Druvienas pamatskola (6.kl.)
* * *
Krīt lapa pēc lapa,
nosalst zieds pēc zieda,
un es pazūdu –
kā lapa ugunskurā.
Es kā sniegpārsla uz tava
maigā pleca,
tik no manis palikusi
maiga dvesma,-
kā rudens lapas
maigais glāsts.
Renāte Bizika, Bērzu pamatskola (6.a kl.)
Vārdi no sirds
Es čukstu tik klusi.
Paskatos uz tavu pusi.
Tie ir vārdi no sirds,
kas acīs tev mirdz.
Es ieskatos tev tieši acīs,
gaidu, kad kāds sacīs:
„Tie ir vārdi no sirds,
kas acīs tev mirdz.”
Nē! Tu nečuksti!
Tie ir tavi sirdspuksti.
Tu pagriezies un aizej,
nemaz neatskatoties.
Amalda Kručena, Druvienas pamatskola (5.kl.)
Māsas
Mārtiņrozes un rozes – abas
māsas,
abām atšķirīgas krāsas.
Mārtiņrozei dzeltenas un rozā,
rozei sarkanas un baltas.
Arī kātiņi tām savādāki –
rozei zaļš ar ērkšķiem,
mārtiņrozei – tumši zaļš ar lapām.
Arī ziedi savādāki –
rozei ziedlapiņas kopā vijas,
mārtiņrozei – ārā vēršas tās.
Par spīti atšķirībām,
abas ir kā māsas.
