Šonakt zvaigznes ir nokāpušas manā dārzā un laistās rasā…
* * *
Šonakt zvaigznes ir nokāpušas
Manā dārzā un laistās rasā…
Bet mēness kā mandarīns milzīgs
Uz tumšzilā debess drapa…
Balta migla palo kā atlass –
Tik plūstoši nesatverams,
Un siltums tik tumīgi sanošs -Dvēseles mieram dzerams.
Ja mākslinieks būtu, es ņemtu
Otas un krāsu kasti
Un audeklam runāt liktu
Par to, cik ir neparasti –
Stāvēt zem augusta zvaigznēm
Un trīsēt no skaistuma tīra,
Un sajust, cik pasaule tevī
Ir liela un nemirstīga.
Anita Graumane
Vārds
Vārds pie vārda
ripo kā pīlādžogas,
saveras un virknējas
teikuma krellēs.
Noklusētais vārds
paliek kaut kur –
Visumā,
starp debesīm un zemi.
Bet varbūt tas
kā puteklis sīks
ielien loga spraugā,
vai paslēpjas zem
rudenīgi zeltainas
kļavlapas,
un gaida mirkli, kad kāds
izrunās to…
Sandra Ivanova
Oranžā
– Ak, neņem galvā!- sauca draiski oranžā.
Un, izmētājot smieklu šautras, tā lauzās manā pelēkajā mākonī.
Ir labi, ka ir oranžā… Kaut kas starp dzelteno un sārto – kaut kas starp silti smaidīgo un kaisli aicinošo. Starp mulsi sirsnīgo un bērnišķīgi pārgalvīgo.
Kaut kas starp pelēko un dzīvot aicinošo.
Iveta Krūmiņa
Debesīs
Vai debesīs skan neizteiktie vārdi?
Es zinu te – uz zemes viņu nav.
No acīm lās un, neaizskarot lūpas, Tie atvadās un apmulsuši zūd.
Vai dvēsele starp zvaigznēm klusa staro,
Kad nepaliek uz zemes vairs nekas, Ko apmīļot, ko glāstīt siltām rokām, No maldu sveltām liesmām pasargāt?
Visvairāk sāp, kas aizgājis uz mūžu,
Kas nezināmos vēju vējos klīst.
Vai debesīs var atrast to, kas zaudēts?
Un ja tā ir – es gribu debesīs…
Inta Aizkalniete
* * *
Vienmēr man no tevis kaut kas paliks,
Vienmēr tevis mazliet, mazliet trūks,
Un uz pasaules šīs izstaigātās
Vienmēr gribēsies man tevi just.
Varbūt tāpēc mūžs par īsu liekas,
Pussolī, kad reizēm dzīve rimst,
Manas domas, nerimstošās domas,
Apklusušas tomēr zaļi plauks.
Bet par to būs uzrakstīta dzeja,
Kas kā asa nātra mani dzels,
Kas kā asa nātra mani pacels
Un uz tavu māju pusi sauks.
Tā jau notiek, tā jau reizēm gadās -Satiekas un izšķiras, un rimst,
Tikai vienmēr gribēsies man tevi
Tā pa īstam nemaz nezaudēt.
Arvis Degums
* * *
Mazu daļiņu sirds,
mākoņu maliņu,
kādu zvaigznes zibsni,
krītošas lapas mirkli
rakstīšu dzērvju kāsī.
Lai pārnes pasaulei pāri
mīlestību bez laika vārdiem,
Lai aiznes sveiciena vietā
miglu manas bērnības pļavai,
Lai izdejo purva rāvā
dzīvi kā deju karnevālā,
Lai nolej pār cilvēkiem maniem
riekšavu prieka, saules lietu.
Sibilla
* * *
Tavs tuvums saucas tā –
tu esi,
bet tālums saka –
mīļais, viss vēl būs.
Ir velti izdzēst
aizdegušos sveci –
lai deg, lai staro
un lai ilgās kūst.
Es atnākšu
ar atvasaras vēju
tev satikšanās priekā
matus jaukt.
Ar lietus lāsēm
skūpstīt tavu seju,
degt un starot,
un jau tevī kust…
ivars Strautiņš
Vēlējums
Rau! Dāliju liesmas jau izplēnē, zied,
brauc rudens ar pīlādžu ratiem.
Tev atmiņu birztalā sauli vēl gūt,
kad kļavlapa pieskaras matiem.
Lai dvēseles ielokā pīpenes zied,
sirds veldzējas draudzības rasā!
Nu, pamāj tām dzērvēm, kas projām jau iet,
to atvadās rītdienu lasi!
Inta Vīksniņa – Driķe
Par puķēm rudenī
Un ja nu
tās arī vēlas
kā gājputni aizlidot,
es ceru,
tās nenožēlo,
ka vienīgi
ziedēt prot…
Arvis Briņķis
* * *
Tur, aiz Zaķusalas otrā pusē,
Sākas ceļš…
Es gribu mājās!
Tur, aiz Zaķusalas otrā pusē,
man vēl māte ir.
Vēl ir!
Tur, ne vašbļodā,
Var rasā mazgāt kājas.
Tas nav tālu!
Tas tepat vien ir.
Tikai maize dienišķā
nez kāpēc dzīvo Rīgā.
(Tas ir labi – Rīgā.
Tas nav Dublinā)
Galvu augšā,
Redz, kā saule spīgo!
Viens un div”, un viens un div”,
Un raidaidā!
Monta Ezergaile
* * *
Es domāju, ka šoziem viss būs labi.
Man ir slota, sniega lāpsta,
caurs pussapainis smilšu,
un sauja sāls – lai tev kāja nepaslīd
Es domāju, ka būs labi, bet…
tu uz sausākās takas klūpi,
kaut pa gludāko ledu
smiedamies ej.
Es domāju…
par ko gan es domāju…
Zane Kļaviņa
No kā darināta
šī pasaule
Ir darināta šī pasaule
no saules un lietus,
no gaismas un miglas,
no bērniem, kas smaida,
no kāda, kas gaida.
No lāčiem un briežiem,
no rudziem un miežiem.
No priekiem un bēdām,
no manis un tevis.
No saulainas dienas,
no sirsnīga tevis.
No tā, kas ir apkārt,
un tā, kas ir mīļš.
No jūtām un domām,
kas sirdī sen mīt.
Un tā, ko jau sen mēs
tā gribējām teikt.
No visa, kas apkārt,
ir pasaule šī.
Jekaterina Koļcova (10.kl.)
* * *
Būt ar tevi kopā kaut vēstulēs!
Es iekrītu tavās neskaitāmajās
sapņu pasaulēs.
Nebēgu no tām prom kā mazs bērns.
Kā meitene, pirmoreiz saprotot –
šis ir mans īstais zēns!
Ar ilgpilnu skatienu vēroju –
Pār rūti slīd lietus lāsītes mazas…
Slīd… Kā gaidīdamas no manis
kaut mazliet uzmanības,
sirds siltuma, mīlestības.
Es jūtu, kā asara norit pār vaigu, –
tik sāpīga un – tik atvieglota,
It kā tā būtu no debesīm dota…
Es dzīvoju tagad! Mūsu abu –
Savā un tavā – domu pasaulē.
Lelde Preise (10.kl.)
* * *
Uzdāvini man laimes kripatiņu.
Uzdāvini man veselu, nesaplēstu brīnumu, kas spārnos pacels un apmīļos..
Uzdāvini dvēseles mieru, piebarotu ar prieku sirdī un laimi zemes virsū.
Parādi man gaišas debesis, kas mīļi smaida. Parādi skuju mirdzumu acīs.
Parādi sāpju būtību manī. Izdzīvo nāvi un dzīvi sevī. Izjūti ūdens vēsumu un uguns karstumu. Iemācies mīlēt un piedot nodarītās sāpes. Iemācies just…
Amēlija
* * *
Nenāc man klāt, nelaime liekā,
jo es neatrodos tajā laikā un vietā.
Kāpēc man stāvēt un gaidīt tevi?
Labāk dzīšu prom un sargāšu sevi.
Stāvi tu!
Uz vietas!
Un sauc savu vārdu.
Sauc savu vārdu un žvadzini skārdu,
Bet nenāc mums tuvāk, ja vēli ļaunu.
Ja vien – aizsākumu, laimi
Tu nedāvā jaunu…
Nedzen mūs krustcelēs,
bet atdari acis.
Izkliedē šaubas, kamēr negaiss nav nācis.
Māci mūs mīlēt un nīst arvien.
Saglabāt prātu katru nebaltu dien”.
Monta Gāgane (10.kl.)
* * *
Es vairs negribu
Aiz tā aizsega slēpties…
Brūklenāju vainags ātri vīst,
Kaut tas vīts no tīras
Un patiesas mīlestības.
Mani neuztrauc putekļains lielceļš
Un ievziedu smaržas reibinājums, Mani mulsina patiesība…
Nāves žurka graužas manā sprostā,
Un plastilīns spraugu aizlipināšanai nelīdz,
Tas viss man būs jāsaprot.
Arī tad, ja putni nelidos,
Arī tad, ja skudra nogurs
Un viss prasītais man būs.
Man vienalga ir bail,
Kāda tā patiesība būs.
Ieva Zirne
* * *
Pieneņu saule debesīs mirdz
Un mazliet pienenīgi gavilē man sirds
Pienenes zied un zied
Nedomā projām iet
Kaut ziema būs jau klāt
Pienenes ziedēt nedomā stāt
Pienenes krīt no gaisa
Izbirst kā no liela maisa
Krīt un krīt un neapstājas
Apbērtas jau visas mājas
Es sagrābjos pilnas saujas
Un lecu no augstākās kraujas
Es saku pasaulei čau
Un nemaz baiļu man nav
Debesīs pienenes lido
Un dzelteni eņģeļi slido
Es saku attā atā
Man pienenes kabatā
Signija Silauniece
* * *
Ir darināta šī pasaule
no saules, kas siltumu sūta,
no ūdens, kas slāpes veldzē,
no zemes, kas savu patvērumu dod.
No mums, kas esam, lai dzīvotu,
no mīlestības, kas piešķir sāpes un laimi.
No mājām, kas sagaida tevi,
no ģimenes, kas vienmēr blakus,
No visa zaļā mums apkārt, kas dzīvību nes,
No prieka, kas spēku dod,
No asarām, kas lemtas mums visiem.
No ciešanām, kas pāri dara,
no cerībām, kas mīt visos.
No tā ir darināta mūsu pasaule.
Jolanta Čevere (10.kl.)
* * *
Ja apnicis dzīvot,
Ļauj vējam skumjas ņemt līdz,
Tās putni zvaigznēs izkaisīs.
Ver savu sirdi vaļā –
Un saki, kas nomoka tevi?
Ļauj sāpēm izgaist un asarām vaļu, Lai tās aizlido tālu prom,
Ļauj dvēselei brīvai būt
Un sirdij laimīgai.
Ina Garā
Tikai sapnis nekāds
Drūmākais sapnis un tumšākais rīts,
Tāds, kurš nav saulstariem izrakstīts,
Tāds, kurš melniem diegiem ir vīts,
Viss it kā tumšā apmetnī tīts.
Ir sapnis tikai viens tāds no visiem… Klusums…
Tumsa.
Tikai mans sapnis tāds –
It nekāds.
Mārīte Šuļja
* * *
Mans ceļš… Iela… Māja…
Mans. Mans? Mans!
Tās ir manas mājas, mana sirds,
Mana dvēsele tīrā.
Tas vienīgais, kas man dārgs,
Mana pilsēta, rajons, valsts.
Citam jau nesaprast.
Tas, kas man pieder – dzimtene.
Te zināmā pļava un līkais bērzs,
Kas vienmēr no rīta sveicina
Tik mīļi un liegi – pat nemanot
Tik dārga un svēta – mana dzimtene!
Līga Kampāne ( 9.b kl.)
Novadnieku birzis
No laikiem seniem mantots mums,
kā novadniekus godāt.
Un tā par godu viņiem mēs
ik gadus kokus stādām.
Šīs novadnieku birzis liek
par viņiem atcerēties.
Santa Veilande (8.kl.)
* * *
Rūpes un raizes,
Ikdienas steiga,
Viena vienīga rutīna –
Ikvienā no mums.
Asaras rūgtas,
Smiekli tik viegli,
Nekādu cilvēcības pazīmju –
Dažos no mums.
Jūtu trūkums,
Žēluma deficīts,
Vienaldzība –
Daudzos no mums.
Una Gruņiere
Es – dāvana
Daudz prieka,
Daudz asaru.
Man prieka asaras
Dod laimi,
Bet tev spēku.
Tu man teici, ka acis, sirds,
Dvēsele ir Dieva dāvana.
Tā ir, Jo es esmu Dieva dāvana.
Kristiāna Heisele
Suņi un kaķi
Naktī suņiem acis spīd,
Kad no kokiem kaķi krīt.
Suņiem gribas noķert tos,
Negrib viņiem stipri kost,
Žēl, ka kaķi nesaprot,
Ka tie suņi jokot prot.
Zigrīda Imanta Kručena (8 gadi)
* * *
Ja lācim pilns vēders,
Tad medus pods tam tukšs,
Bet, ja lācim tukšs vēders,
Tad medus pods tam pilns.
Estere Graumane (7 gadi)
* * *
Dzejnieks – iesācējs raksta dzeju.
Raksta vienu, raksta otru vārdu.
“Nē! Tā nav labi!” dzejnieks pie
sevis nodomā un izmet savus
pantus papīrkurvī.
Dzejnieks – iesācējs sāk no jauna.
Domā vienu, domā otru domu.
Kā neiznāk, tā neiznāk.
“Nav lemts,” viņš domā.
“Nav lemts būt dzejniekam
pat ne priekš sevis!”
Dzejnieks – iesācējs atguļas zālē.
Skatās debesīs, skatās saulē…
Un iegrimis domās par sevi –
Dzejnieku – iesācēju, pat nepamana,
Ka dzejolis jau galvā.
Uz priekšu, dzejniek- iesācēj!
Uz priekšu! Ja neveicas, tad
Atceries par sauli, par debesīm…
Un par savām neveiksmēm.
To es novēlu ikvienam,
Arī sev – dzejniekam – iesācējam!
Monta Upīte
Laiks
Kokiem jau lapas krāsojas,
Dzērves jau prom pošas,
Re, jau bērni jau skolā iet!
Vai tu jau arī ej skolā?
Skaitļus mācamies – viens, divi, trīs,
Burtus jau – a, b, c,
Rakstīt “mīļā, jaukā māmiņa”.
Un dziedāt par bekām!
Skat, jau lauki novākti!
Zemes lauki aparti.
Zemīte jau sasalt sāk,
Tuvojas ziema?
Tad tik bērni mācieties,
Lai brīvdienas nāk!
Tad no kalniņiem laisties varēsiet
Un brīvdienas jauki pavadīt.
Aiga Kozule
* * *
Mana bērnība ir kā putns un tā lidojums. Kas lidinās un nolaižas uz zemes. Šis putns, kas lido, ir plašs, iztēles pilns un brīvs. Tas, izpletis spārnus, traucas pret vēju, izliekot visu savu spēku.
Bērnībai rit asaras grūtajos un sūrajos brīžos, kad apstājas laiks. Putns redz visu pasauli, viss paveras tam, ja tas pats atklājas plašajai pasaulei. Dažreiz bērnība ir kā trausla putna spalva… Spalva, kuru aizskarot rodas gan asara, gan prieks. Putns apstājas un ieklausās sirdī.
Tā sirds ir bērnības sirds. Sirds, kas mīl, pārdzīvo, cieš, priecājas, un piedod. Sirds, kurā ir daudz vietas, kā visā šajā pasaulē… Pasaulē, kurā mīt daudz šādu bezbēdīgu un laimīgu putnu…
Līga Mūrniece (9.kl.).
