Cik gan liela nozīme ir pateiktam vai nepateiktam vārdam. Mēs no otra cilvēka dažām nelaikā nepārdomāti pateiktām frāzēm noprotam, ka viņš kaut ko nevēlas un cenšamies darīt visu “viņam pa prātam”.
Cik gan liela nozīme ir pateiktam vai nepateiktam vārdam. Mēs no otra cilvēka dažām nelaikā nepārdomāti pateiktām frāzēm noprotam, ka viņš kaut ko nevēlas un cenšamies darīt visu “viņam pa prātam”. Būtībā mēs nezinām, ko šis otrs cilvēks domā, un iespējams, ka rīkojamies pilnīgi pretēji tam, ko viņš vēlas.
Par to man lika aizdomāties kāda redzēta filma. Sieviete palika stāvoklī un, vīrietim nesasakot, nolēma taisīt abortu, jo, viņasprāt, vīrietis nevēlējās bērnu. Vīrietis, braucot lidmašīnā, visu ceļu spēlējās ar kādu mazu puisīti un saprata, cik ļoti viņam patīk bērni. Pašā pēdējā brīdī viņš pat nenojaušot, ka sievieti jau ved ratiņos uz operāciju zāli, piezvanīja un teica: “Es ļoti gribu bērnu!”
Teiksiet, ka tā notiek tikai filmās! Es tam nepiekrītu, jo bieži dzīvē mēs daudz ko nepasakām, noklusējam un vēlāk nožēlojam. Nevar zināt, ko otrs cilvēks domā, ja viņam to nepajautā.
Cita filma man lika aizdomāties par to, cik liela nozīme ir paklausīt. Filmā viena cilvēka “nepaklausības dēļ” bojā aizgāja vairāki cilvēki. Ikdienā teicienam “Klausi man!” mēs bieži nepiešķiram vajadzīgo jēgu. Mātes saka bērniem: “Klausi!” un piedraud ar kaut ko pretējā gadījumā. Darba devēji liek klausīt darbiniekiem. Draudzenes viena otrai dod padomus mīlestībā un saka: “Klausi man!”
Mēs klausām vecākiem, draugiem, paziņām, pat svešiem cilvēkiem. Klausām priekšniecībai, valdībai, dažādiem solījumiem … Bet vienmēr teicienam “Klausi man!” ir divi pretēji risinājumi. Klausīt sev vai otram, kā ir pareizāk, bieži vien saprotam tikai tad, kad ir redzamas paklausības vai nepaklausības sekas. Izvēle, protams, paliek katra paša ziņā.
