Es paceļu vāku vecāsmātes atstātai pūralādei, lai atziņu apcirkņos atrastu īsto Vārdu.
Es paceļu vāku vecāsmātes atstātai pūralādei, lai atziņu apcirkņos atrastu īsto Vārdu. To, kuru šobrīd no manis tu gaidi visvairāk. To, kuru tieši man tev vajag pateikt.
Kā parasti – viens šķiet par nopietnu, otrs – pārāk viegls. Trešs aizripo tīnes tālākajā stūrī, draiski dzinkstēdams – “citreiz…” Vēl kāds saraujas no mana pieskāriena un es uzreiz sajūtu – nav īstais… Bet cits – laiski klusē…
Tikai viens, kā parasti, ieķeras plaukstā un jau pēc pieskāriena un siltuma jūtu – Mīlestība… Cik bieži to atkal un atkal te atrodu kā pirmo! Cik bieži sirds mulsuma un apjukuma brīžos to esmu turējusi plaukstā! Sirsnīgu un paļāvīgu. Kautru, bet drošu.
Nu atkal tas prasās paņemams un droši raušas plaukstā. Kā vienīgais un īstais. Ceļā pie Tevis.
