“Komunikācija ir ļoti svarīga ne tikai pāra attiecībās, bet dzīvē vispār, jo tas ir veids, kā izpaužam sevi – savus sapņus, vēlmes, patikšanu un nepatiku, to, ka esam laimīgi vai ko nesaprotam, ja mums nepieciešama palīdzība. To, protams, varam darīt citiem zināmu gan ar vārdiem, gan rīcību,» sociumā ieliktā cilvēka vajadzību komunicēt atgādina misionāre un pāru konsultante Džodija Brankampa, šoreiz īpaši akcentējot informācijas apmaiņas nozīmi ilgtermiņa savienībā. Ja komunikācijas process ir traucēts, cieš attiecību kvalitāte, kas var beigties pat ar kopdzīves izjukšanu.
Mīlēt un cienīt
Savstarpējo saziņu attiecībās ietekmē daudz dažādu faktoru, piemēram, personības īpatnības un partnera emocionālais stāvoklis, tomēr tā pamatā balstās uz spēju pieņemt un cienīt otru. “Manuprāt, vissvarīgākais aspekts, kas ļauj notikt komunikācijai, ir uzticēšanās. Nejutīšos ērti dalīties ar savām domām un sapņiem, saprotot, ka sarunas biedrs kritizēs vai smiesies par mani. Tāpat būtiski ir pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Ļaut viņam izteikt savu viedokli, respektēt partnera domas un jūtas. Ir pāri, kuriem ar gadiem dažādu iemeslu dēļ savstarpējās cieņas līmenis mazinās, kas rada problēmas,” turpina Džodija.
Komunikāciju var mācīties
Ja ar uzticēšanos un mīlestību attiecībās viss ir kārtībā, tajās tomēr nepietiks vien ar dziļdomīgu raudzīšanos otra acīs, ieturot vakariņas sveču gaismā. Kopdzīve pieprasa prasmi komunicēt, kas nav iedzimta, lai arī sastopami par citiem runātīgāki ļaudis. Taču labā ziņa ir tā, ka, ievērojot vairākus priekšnosacījumus, jēgpilnu savstarpējo saziņu, kas ne tikai risina sadzīviskus jautājumus, bet bagātina attiecības, var mācīties.
“Atceros, kad mēs ar vīru paši gatavojāmies kāzām, pirmslaulību konsultācijā mācītājs mums deva vērtīgu padomu – nelietot sarunā vārdus “nekad” un “vienmēr”, jo nav neviena, kas vienmēr rīkojas tā vai citādi. Svarīgi arī novērtēt, vai pienācis īstais laiks attiecīgai sarunai. Nedomāju, ka piemērotākais brīdis risināt nopietnas problēmas ir darbdienas rītā, kad jāpavada bērni uz skolu un jāparūpējas, lai viņi neaizmirstu savas pusdienu kastītes,” pārliecināta Dž.Brankampa, pieminot arī vairākus vingrinājumus, kā pāris var uzlabot savu komunikāciju, īpaši, ja tai ir tendence beigties ar strīdu. Piemēram, var noteikt trīs minūšu laika limitu, kad katrai pusei izteikt savu viedokli. Pārprasīt, vai dzirdētais pareizi saprasts. Savukārt, lai klusētāju iekustinātu uz sarunu, derētu vienoties nosaukt vairākas lietas, kas viņus dienas laikā iepriecinājušas vai apbēdinājušas, kā arī kopā skatīties kādus attēlus, piemēram, interjera vai auto lietām veltītos žurnālos, un pārrunāt, kas tajos patīk, kas nepatīk un ko gribētu. Iespējams, sākumā šāda vingrināšanās var šķist mākslīga un bērnišķīga, tomēr tā veidojas pamats dalīties ar savu dziļāko būtību, kas attiecībās vairo intimitāti.
Vīrieši lasa virsrakstus
Saziņas procesu, protams, ietekmē arī dzimumatšķirības. “Vispārīgi runājot, sievietes prot labāk komunicēt. Statistiski apstiprināts, ka mēs lietojam vairāk vārdus – parasti vēlamies izlasīt visu publikāciju, kamēr vīrieši tikai virsrakstu. Esam emocionālākas un jūtīgākas. Tomēr tikai tāpēc, ka runājam vairāk, nenozīmē, ka labi komunicējam. Varu izteikt tūkstoš vārdu, burkšķot uz savu vīru, lai viņš beidzot iztīra garāžu, bet viņš uztver pavisam citas lietas – ka esmu idiots un nepatīku viņai,” tēlo pāru konsultante, aicinot izlīdzsvarot katra dzimuma attieksmi pret komunikāciju. Sievām nevajadzētu krist izmisumā, ja vīrs, pārnākot no darba, paziņo, ka gājis labi, lai liekot viņu mierā, bet pagaidīt un vēlāk nepiespiesti aicināt uz sarunu. Savukārt vīrieši varētu kļūt atvērtāki, izprotot sievietes vēlmi piedalīties viņa dzīvē.
Strīdēties nav neparasti
“Ja pāris teic, ka viņi nestrīdas, tas nozīmē, ka viņi arī nekomunicē,” turpina Džodija, pauzdama pārliecību, ka domstarpības ir normāla laulāto dzīves un savstarpējās saziņas daļa, ja vien to nepavada kliegšana un lamāšanās. “Strīdoties gan vajadzētu censties noteikt domstarpību iemeslu, lai tās, ja iespējams, varētu atrisināt. Piemēram, diez vai vinnēsi strīdu par kādu sava partnera rakstura iezīmi, jo cilvēku nevar izmainīt. Jā, viņš neraksta dzeju un nenes ziedus, bet, iespējams, viņš pielūdz zemi, pa kuru tu staigā. Tavs vīrs vienkārši nav romantiskā tipa cilvēks, bet tieši tādu tu viņu apprecēji,” teic Dž.Brankampa, mudinot atteikties no šāda veida vārdu apmaiņas, bet tā vietā censties vairāk iepazīt un pieņemt savu partneri.
Saruna izdosies, ja:
* būsim iejūtīgi pret sarunbiedru;
* jau sarunas sākumā panāksim savstarpēju saprašanos;
* centīsimies nepārtraukt runātāju, jo pacietīga klausīšanās var palīdzēt atrisināt saspīlētas situācijas;
* pietiekami daudz skatīsimies uz savu sarunas biedru;
* neizdarīsim pārsteidzīgus un priekšlaicīgus secinājumus;
* centīsimies iedziļināties sarunas saturā, nevis vienkārši māsim ar galvu, it kā piekristu;
* klausīsimies, nevis centīsimies apsvērt iespējamo atbildi.
Svarīga griba
Vita (30), skolotāja: – Atzīšu, ka man, tāpat kā, domājams, daudziem citiem pāriem, ģimenē pietrūkst savstarpējās komunikācijas. Pārāk dažādas intereses, laika arī nepietiek, pēc darba nogurums. Vasarā man ir brīvlaiks, bet vīrs atkal vairāk strādā, jo nodarbināts celtniecībā. Ikdienā traucē televizors un dators – grūti atteikties no šiem laika kavēkļiem, turklāt trūkst vienprātības un gribas, lai to izdarītu. Domāju, vajadzētu atgriezties pie sen aizmirstām latviešu tradīcijām, kad svētkos spēlēja spēles un prata jautri pavadīt laiku, vien kopā esot. Tā arī, manuprāt, ir svarīgākā attiecību daļa. Galvenais ir vēlēties būt kopā, tad mainīsies arī pārējais. Parasti gan šķiet, ka jābūt līdzīgām interesēm, lai veidotu attiecības, bet tā nav tiesa – intereses var mainīties, bet attiecības – ne. Un otrādi. Tātad galvenais ir laiks un griba būt kopā!
Laura (35), ierēdne: – Atskatoties uz desmit gadu kopdzīvi, verbālā komunikācija manās un vīra attiecībās nav vedusies īpaši gludi jau no paša sākuma. Kad precējāmies, tā arī nešķita tik svarīga. Bijām iemīlējušies un laimīgi, varējām iztikt bez vārdu plūdiem. Tomēr ar laiku vīra uz iekšu vērstā daba un vienkāršu sarunu, piemēram, kāds ārā laiks vai ko izpārdod lielveikalā, nicināšana sāka mani beigt nost. Var jau izlīdzēties ar draudzeņu kompāniju, bet gribas taču dalīties arī ar vistuvāko cilvēku. Pārmešana, draudēšana, lūgšanās parunāties gan nav devusi īpašus rezultātus, bet nevaru arī teikt, ka vīrs neko nevēlas darīt lietas labā. Kaut tas prasa piepūli, viņš cenšas – pastāstīt ko vairāk, kā pa dienu gājis, apspriest kādu televīzijas pārraidi vai filmu, ko kopā skatāmies. Savukārt man tādos brīžos jāvaldās, lai nepazobotos, kā ta’ viņš beidzot izdomājis ar mani parunāties!
