Šodien vārdadienu svin Vari. Un man uzreiz prātā ir Varis no bērnībā iemīļotās rakstnieces Annas Brigaderes pasaku lugas “Maija un Paija”. Protams, skolā šis darbs bija jālasa un jāanalizē, bet jau pirms tam es mājās klausījos plati ar skaņu ierakstu. Vairs man nav tās plates, bet vēl tagad ausīs skan saldā Paijas mātes balss: “Puķīte rozīte mostas…” To viņa saka par savu meitu. Un tad uzreiz runā niķīgā, nīgrā Paija – tipiska tīne, kurai nekad nekas nav labi. Bet Maija paliek it kā ēnā. Pārāk laba. Tātad neinteresanta. Taču pamanāma viņa kļūst vienā konkrētā brīdī. Annas Brigaderes Maija paveic psihoterapeites darbu – kautrīgajam Varim palīdz noticēt sev. Un izrādās – Varis var! Ja tā labi padomā, mūsos katrā iekšā sēž gan varošā “Maija”, gan spītīgā “Paija”, gan par sevi nepārliecinātais “Varis”, kuram ir vēlēšanās varēt, bet ir vajadzīgs sti-
muls, “burkāns” vai “pātaga” no malas, lai patiešām varētu. Un mēs katrs kādā dzīves brīdī esam aptekalētā “puķīte rozīte”. Tas ir patīkams dvēseles un ķermeņa stāvoklis, bet cik tad ilgi tā var?! No garlaicības var nomirt! Lepnums par Latvijas pārstāvi Aminatu, kura sestdien “Eirovīzijas” finālā izcīnīja godpilno 6.vietu. Re, varam tomēr! Patiešām puķe, patiešām roze! Viņai aplaudēja ne tikai māte Latvija. Un mūsos vairs nav paijiskās ķengāšanās, ka “Eiropa mūs nesapratīs”. Talantīgā Aminata iederējās modernajā “Eirovīzijā”, kas cieši saaugusi ar multimediju mākslu, ar globālo komunikāciju “feisbukā”, “tviterī”.
