Apritējuši 35 gadi, kopš traģēdijas, kura mūs neskāra tieši, taču netieši tās sekas mēs izjūtam vēl šobrīd. Černobiļas atomelektrostacijas avāriju noteikti var uzskatīt par lielāko katastrofu kodolenerģijas vēsturē gan pēc saimnieciskajiem zaudējumiem, gan bojā gājušo un cietušo cilvēku skaita ziņā. Tiesa gan, šo statistiku nekad neviens neuzzinās, jo nav iespējams saskaitīt un pierādīt, ka konkrētā cilvēka nāvē vismaz daļēji vainojams tieši šis notikums. Vien sausā un neapgāžamā statistika, no kuras neviens nevarēja izbēgt, mums ziņo, ka sprādziena un ar to saistītajām tiešajām sekām rezultātā bojā gājušo skaits ir aptuveni 200 cilvēki. Tomēr, ja ņem vērā to, ka seku likvidēšanas darbos piedalījās vismaz 600 tūkstoši cilvēku, tad es nu šiem skaitļiem nekādi negribu ticēt. Starp šiem tūkstošiem bija arī toreizējās Latvijas PSR iedzīvotāji, arī no mūsu novada un pilsētas. Pēc kādiem kritērijiem tie tika izvēlēti, nav zināms, bet zināms ir tas, ka atteikt nevarēja. Pieļauju, ka kāds atpirkās vai lika lietā vēl šobrīd populāro “blata” sistēmu, bet tam visam pamatā bija pavēle, kas armijā ir jāpilda bez ierunām. Neviens to nedarīja, patriotisku jūtu vadīts. Arī vārds “algotnis” šajā sistēmā neiederējās, jo, pēc seku likvidatoru teiktā, alga bija samērā neliela. Tomēr kādam tas bija jādara, un, ja jau tev bija izkritusi nepareizā kārts, tad tu kļuvi par varoni piespiedu kārtā. Mēs to diez vai spējam novērtēt, bet viņi tādi bija. Vārdi “viņi izglāba pasauli” ir pārspīlēti, bet daļu Eiropas viņi izglāba noteikti. Vai viņi pilnībā saprata, kur dodas un ar ko riskē? Tas jājautā pašiem. Daudzu zināšanas par kodolsprādzienu aprobežojās ar līšanu zem galda, galvas aizsegšanu ar rokām un vēlāk gāzmaskas meklēšanu. Par kodolsprādziena ietekmi uz apkārtējo vidi un dzīviem organismiem noteikti zināja ne katrs. Pēc atgriešanās mājās daudziem no viņiem sāka “pieklibot” veselība, bet kārtīga valsts atbalsta nebija. Tagad vispār mēs esam dažādās valstīs ar dažādu izpratni. Par savējiem jau it kā mēs rūpējamies. Par veselību gādā P.Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā pēc valdībā pieņemtajiem likumiem tieši šim cilvēku lokam, arī pašvaldība dod kādas atlaides, tomēr par to, lai tas būtu, pamatā rūpējas Latvijas savienība “Černobiļa”. Par šo notikumu un ļaudīm ir sarakstītas grāmatas, uzņemtas filmas, bet tas neatsver zaudēto veselību un viņu līdzcilvēku pārdzīvojumus.
