Pagājušajā nedēļā beidzās rajona konkurss “Sakoptākais Gulbenes rajona pagasts 2003”.
Pagājušajā nedēļā beidzās rajona konkurss “Sakoptākais Gulbenes rajona pagasts 2003”. Vērtēšanas komisija sešās dienās apmeklēja visus rajona pagastus, izņemot Līgo pagastu, kas šogad konkursā nepiedalījās. Daukstu pagasts konkursā piedalījās ar daļēju vērtējumu.
Jāatzīst, ka tās bija emociju, patīkamu un ne tik patīkamu pārsteigumu un dažādu atziņu pārpilnas dienas, kas mudināja katram komisijas loceklim veidot subjektīvu rajona kopainas redzējumu, lai tālāk no tā summētu kopējo. Katrai sadaļai konkursa nolikumā bija paredzēts maksimāli iegūstamo punktu skaits, tomēr līdzīgi kā pērn kopējais punktu skaits nebūs noteicošais, kura pašvaldība pagasta teritoriju saposusi vairāk, kura – mazāk, jo ikvienu pagastu raksturo kaut kas vienreizējs, pārsteidzošs un paliekošs. Tās ir aizvien vairāk un rūpīgāk koptās sētas un uzņēmumi, kultūras iestādes un piemiņas vietas, sociālās rūpes par pagasta iedzīvotājiem, sakoptā ainava un vējā viļņojošās labības druvas. Tie ir tumšzaļo mežu ieloki, kas spoguļojas koši dzelteno rapšu ziedu jūrā.
Tomēr – nav nekā skaistāka par cilvēkiem, kas pļavās kārto smaržīgu sienu gubās, kas, noliecoties pār dobi, ieelpo ziedu aromātu un priecājas par dārzā briestošiem dārzeņiem, par saimnieci, kura sauc mājās brūnaļas. Nav skaistāka cilvēka par sievieti – māti, kas izauklē pagasta un Latvijas nākotni.
To visu uzlūkojot, jāatzīst, ka laukos nevienam šodien nav viegli, tomēr cilvēkos pamazām zūd depresīvā noskaņa, kas valdīja vairākus gadus pēc kopsaimniecību likvidācijas. Ir atgriezusies atskārsme, ka neviens no malas nenāks un negācijas projām nemēzīs, ka pašam ir jāņem rokās slota, lāpsta un grābeklis, lai uzpostu sētsvidu. Priecājamies, ka atkal viļņojas labības lauki, kas liecina par cilvēku sapratni, apzināmies ka, ļaujot aizaugt tīrumiem, ļaujam aizaugt dvēselei.
Ne visiem lemts veidoties par dižiem zemniekiem vai vēl dižākiem pārstrādes uzņēmumu vadītājiem, tomēr paturēsim prātā, ka rajons kopumā ir kā vienots mehānisms, kura kopējā darbība ir atkarīga no ikviena cilvēka konkrētas rīcības, apziņas un darba. Vienmēr būs kāds, kuram šķitīs, ka vieglāk ir nedarīt neko, kas pieminēs kopsaimniecību gadus, kad trīs stundas varēja atvēlēt pusdienlaikam, bet algu saņemt par astoņu stundu “atsēdēšanu”. Vienmēr būs kāds, kuram nebūs labi nekad, kas skaudīs un otram vēlēs ļaunu, kas meklēs skabargu un nepamanīs baļķi. Tāpēc prieks, ka pamazām arī laukos mācāmies skatīties pāri šīm negācijām. Arī mēs devāmies raudzīt pēc labā, ticot, ka tas pievārēs slikto.
Beļavas pagastā
nav netradicionālās lauksaimniecības, bet pagasta padomes priekšsēdētājs Kārlis Liše bilst, ka nākamgad noteikti būs, un mudina vizuāli aplūkot ražošanas uzņēmumus – zemnieku saimniecības “Avoti” gateri, kura īpašnieks Sarmis Skopāns apzinās, ka sakoptā vidē arī pašiem tīkamāk strādāt, bet SIA “Saules 1” vadītājs Uldis Paiders ir gatavs izturēt pat visbargākās kontrolējošo institūciju prasības.
Pagastā ir apmēram 15 uzņēmēji, bet praktiski nav lauksaimnieciskās ražošanas. Daļa iedzīvotāju dodas darba meklējumos uz kaimiņu pagastu, pilsētu vai aprūpē individuālo saimniecību. Pārtikas pietiek, bet par to, kā ieripināt kabatā naudu, ir jādomā. Lai palīdzētu tiem, kuriem grūtāk, pašvaldība paredz sociālos pabalstus dažādos dzīves gadījumos un cerīgi raugās uz abām pamatskolām, kur aug pagasta jaunā maiņa.
“Ja vien varētu būt drošs, ka jaunieši pēc izglītības iegūšanas atgriezīsies atpakaļ,” domīgi bilst K.Liše un ir pārliecināts, ka lai nu kam, bet skolām pašvaldības budžetā jāparedz iespējami vairāk līdzekļu, jo skola – nozīmē dzīvību.
Ne zemnieku saimniecības “Birztalas” saimniekus Līgu un Guntaru Dzeņus, ne “Vētru” īpašnieku Edžu Vējiņu mājās sastapt neizdevās, jo viņi strādā pilsētā, bet par šo cilvēku skaistuma mīlestību runāja apkārtne, gludi pļauts zāliens un ziedi.
Lejasciema pagastā, kas robežojas ar Alūksnes un Valkas rajonu, reģistrēto pašvaldības iedzīvotāju skaits ir 1940 cilvēki, bet kopējā platība – 338 kvadrātkilometri. No pagasta centra līdz rajona centram mērojami 25, līdz Alūksnei – 35, līdz Rīgai – 180 kilometri. Tas ir pietiekami, lai pagastā rastu iespēju daudzu jautājumu risinājumam. Ka tas ir tā, apliecina paši lejasciemieši, bilstot, ka pašvaldības vadītājs Dainis Švika ir zinošs un labs vadītājs, tāpēc Lejasciems ir viena no stabilākajām Ziemeļvidzemes pašvaldībām ar attīstītu uzņēmējdarbību, kultūru, izglītību, veselības aprūpi, tūrismu, ceļu infrastruktūru, kas kopā ņemti, veicina pagasta iedzīvotāju labklājību un dzīves līmeņa paaugstināšanos.
Līdzīgi kā cilvēks, arī pašvaldība plāno nākotni, veidojot attīstības programmu, un pamazām realizē dzīvē vairākus tajā izvirzītos uzdevumus un mērķus. Šobrīd tā ir Lejasciema bibliotēkas un pirmsskolas izglītības iestādes “Kamenīte” modernizācija, kā arī atpūtas vietas izveide Rūpnieku ielā.
Pagastā ir daudz netradicionālās lauksaimniecības saimniecību, kuras nodarbojas ar dzērveņu un upeņu audzēšanu, ar biškopību, truškopību un zivkopību. Joprojām sīksti, bet neatlaidīgi piena lopkopības nozarē turas SIA “Rainis” ar vairāk nekā 600 slaucamām govīm, bet graudkopību katru gadu aizvien vairāk attīsta kooperatīvā sabiedrība “Lejasciema grauds” Benitas Pilsnibures vadībā.
Lejasciemā sakoptas sētas vairs sen nav ar uguni jāmeklē. Tās vienkārši ir. Jebkurā laikā var pavērt ikvienas mājas dārza vārtiņus, lai gūtu pārliecību, ka te nepošas viesus un vērtētājus gaidot, bet vēlas skaisti dzīvot arī ikdienā – savam priekam. Labākus apstākļus darbam un apmeklētājiem vēlas arī pagasta padome, tāpēc D.Švika un viņa darbinieku komanda cer līdz Ziemassvētkiem pārcelties uz citām telpām.
“Lai paliktu līdz šim īrētajā pagastmājā, kur par īri gadā maksājam divus tūkstošus latu, pilnībā jāpārmūrē krāsnis. Tiks pārdota līdzšinējā aptiekas māja, kas ir labi saglabājusies un būtu piemērota pagasta padomes vajadzībām, bet tai šobrīd noteikta augsta cena. Iespējams, nekas cits neatliks – būs jāņem kredīts,” prāto pašvaldības vadītājs. Viņa sapnis ir arī mūsdienīgs kultūras nams, par kura rekonstrukciju tiek domāts.
Lejaciemieši ir aktīvi kultūrvides veidotāji un piemērs tam, kā viena piemērs mudina sekot pārējiem. Aizvien noteiktāk sevi piesaka aktiermākslas kolektīvi, dziedātāji, dejotāji un mūziķi, no kuriem daudzi Lejasciema vārdu aiznesuši tālu pasaulē. Par viņiem stāsta plašs novadpētniecības materiālu klāsts Lejasciema bibliotēkā un Kultūrvēsturiskā mantojuma centrā.
Tāpat kā par pagasta nākotni liecina gan bērnu skaits skolas solos, gan uzņēmējdarbība, jo tā saistās ar iespējām cilvēkiem strādāt un nopelnīt, kas savukārt veicina tirdzniecības uzņēmumu un citu apkalpojošo uzņēmumu darbību. Lejasciemā viens no pozitīvākajiem piemēriem ir SIA “Aivico”. Tā ir kokmateriālu eksportražotne, kas, strādājot pēc jaunajām tehnoloģijām, mēnesī pārstrādā piecus, sešus tūkstošus kubikmetru apaļkoksnes.
Pārsteidzoša, ar izdomu veidota, krāšņi tērpusies ziedos, ikvienu sagaida Sandras un Fjodora Semenkoviču privātmāja. Priecājoties par sētas sakoptību un saimnieku gaumi, klusībā saprotam, ka cilvēks spēj visu. Ir tikai jāvēlas. To pierāda arī lejasciemietes Maijas Zariņas sēta, par kuru laikrakstā jau stāstījām.
“Lejasciema spēks ir vietējos cilvēkos, kas te ne tikai piedzimuši un mācījušies skolā, bet palikuši uzticīgi saviem pienākumiem,” lepni saka D.Švika.
Jaungulbenes pagasts
sagaida pielijis smagām lietus asarām, tomēr nemitīgais slapjums, kas gāžas pār cilvēkiem pa atvērtajiem mākoņu vārtiem, nespēj nomazgāt pagastā paveikto. Pirmais piemērs tam ir Vladimira Ļisicina vadītā uzņēmuma SIA “Arnis” sakoptā apkārtne un individuālais uzņēmums “Valpor”. Arī Dailas Putniņas māja pagasta centrā un Nikolaja Stepanova “Zaķakājas”.
Līdzīgi kā citur, Jaungulbenē ir apstrādātas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, bet diemžēl ir arī tādas, kas sauc – kur esi palicis, saimniek? Iespējams, ka savulaik, meliorētās teritorijas sadalot privātos zemes gabalos, ir pieļauta kļūda, jo vienam tās rūp, bet otrs ļauj aizaugt ar krūmiem. Uzlūkojot meža ielokos paslēpušās viensētas, secināms, ka agrāk latvieši mājvietas izvēlējušies pārdomāti, tāpēc tās veiksmīgi iekļaujas vispārējā dabas ainavā. Mēs šo viņu gudrību vēl īsti neizprotam. Prieks, ka pat tad, ja cilvēkiem nav naudas lepnas mājas būvniecībai, viņi cenšas izveidot vietiņu atpūtai. Izrok nelielu dīķi, uzbūvē pirtiņu, iestāda kociņus un izveido puķu dobes. Atkal visiem prieks. Tas staro arī Jaungulbenes arodvidusskolas direktores Valentīnas Jermašēvičas vārdos, stāstot par jauniešu saudzējošo attieksmi pret pašu rokām paveikto.
“Pagastu notur izglītības iestādes,” secina Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētāja Saulcerīte Indričeva, ko savukārt apliecina arī Gulbīša vidusskolas veikums, iesaistoties dažādos projektos.
Neatkarīgi no cilvēka vecuma ikvienam rūp nākotne. Vieniem tā saistās ar jaunu apvāršņu iekarošanu, otriem – ar mūža norietu, kas ne vienmēr ir mīļu un tuvu cilvēku roku aprūpēts. Nekas nav baisāks par vientulību un nevarību, tāpēc sociālās aprūpes centrs, kas izveidots kādreizējā Jaungulbenes lauku slimnīcā, daudziem vecajiem un slimajiem cilvēkiem ir vienīgā cerība un glābiņš no aukstās ziemas, trūkuma un sāpēm. Tā ir vieta, kur dažkārt vairāk par balto tableti uz naktsskapīša, palīdz medmāsas vai ārsta uzmundrinošais vārds.
(Turpmāk vēl)
