Maija Ozoliņa mācās Jaungulbenes arodvidusskolā un gadu bija praksē Vācijā.
Maija Ozoliņa mācās Jaungulbenes arodvidusskolā un gadu bija praksē Vācijā. “Vācijā praksē es nokļuvu, jo mācos Jaungulbenes arodvidusskolā (AVS). Uz šo skolu nācu mācīties, jo zināju, ka ir iespēja strādāt ārzemēs. Lai sasniegtu iecerēto, cītīgi mācījos vācu valodu. Kad nokārtoju visus nepieciešamos dokumentus, gaidīju atbildi. Izrādījās, ka tikuši esam tikai četri. Priecīgo ziņu saņemu divas nedēļas pirms došanās uz Vāciju, kur strādāju no jūlija līdz oktobrim,” saka jauniete.
Kad Maija saņēma atbildi, viņa izjuta uztraukumu un arī bailes. Tas Maiju atstāja tikai pie Polijas un Vācijas robežas. Vācijā bija pavisam cita pasaule – tur bija tāda kārtība, kādu viņa vēlētos redzēt Latvijā.
“Liels satraukums radās Fuldā pie skolas, kur gaidījām savus saimniekus. Kad citus bija sameklējuši saimnieki, bet manu vēl nebija, mani pārņēma bailes. Bet tad ieraudzīju, ka tuvojas balta automašīna “Ford” un jutu – tas ir pēc manis! No mašīnas izkāpa smaidoša, simpātiska sieviete un tūdaļ nāca man klāt.
Maija sapratusi, ka ar valodu problēmu nebūs. Par to paldies saka arodvidusskolas skolotājai Anitai Liniņai. “Saimniecība salīdzinājumā ar Latvijā redzētajām bija ļoti liela. Turēja
60 govis, apmēram 35 teles, trīs zirgus. Vēl tur bija divi lieli, dusmīgi suņi un daudz kaķu. Bija liela, divdaļīga kūts, divi pagrabi, tehnikas nojume, kur atradās seši traktori un cita tehnika. Arī noliktava un veikals, kas piederēja saimniecei, un, protams, dzīvojamā māja,” atceras Maija.
Saimniecībai piederēja veikaliņš, tāpēc lielāko daļu laika Maija pavadīju tur – pildīja un aizkorķēja liķiera pudeles, vārīja želejas, līmēja etiķetes. Visu šo produkciju pārdeva veikalā. Bija arī citi pienākumi – lasīja ogas, kopa puķu dobes, palīdzēja gatavot ēst. Sestdienās tradicionāli kārtoja māju. “Saimnieki pret mani izturējās kā pret savas ģimenes locekli, bija izpalīdzīgi, atsaucīgi, ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki. Viņu meitas mani uzņēma kā māsu, kopā braucām iepirkties un iepazīt apkārtni. Brīva bija tikai svētdiena, tad varēju darīt, ko pati gribu. Saimniece atļāva izmantot savu auto, varēju braukt ciemos pie praktikantiem no Latvijas. Katru svētdienu kopā ar saimniekiem braucām atpūsties. Svētdienās Vācijā nestrādā, pusdieno ārpus mājas, piedalās dažādos izklaides pasākumos. Bijām gan galvu reibinošos karuseļos, gan zirgu parādēs, kas pie viņiem iecienītas, kūrortu svētkos, bieži braucām uz kalniem un baseinu,” atceras Maija.
Viņa atzīst, ka pie labas dzīves pierod ātri. Ar draugiem un ģimenes locekļiem sazinājās pa telefonu un ar vēstulēm. Par telefona izmantošanu nebija jāmaksā, varēja zvanīt, cik bieži grib, pastmarku arī nekad netrūka.
“Nekas no gaisa nekrīt. Lai kaut ko iegūtu, cītīgi jāstrādā. Šis brauciens deva man iespēju iepazīt citas tautas kultūru, tradīcijas (biju saimnieces meitas kāzās). Ievērojami papildināju valodas zināšanas. Jau šovasar atkal došos uz Vāciju, jo skola man atkārtoti palīdzēja nokļūt tur praksē,” iecerēs dalās Maija.
