Katru gadu svinam saulgriežus, bet vai starp šiem svētkiem varat izcelt visskaistākos, īpašākos, kas palikuši atmiņā?
Linda Hamfrīsa no Druvienas
Man saulgrieži nozīmē ļoti daudz! Tie ir skaistākie un mīļākie svētki mūsu ģimenē. Mēs tos svinam latviski, un tas notiek 21.jūnijā. Uzvelkam tautas tērpus, arī mazajām meitiņām tiek uzvilkti tautas tērpi. Šogad, ja paspēšu, arī mazajam bērniņam uzšūšu tautas tērpa kreklu.
Parasti uz šiem svētkiem esam sapucējušies, ir izrotāta māja, sēžam pie ugunskura, dziedam. Nakts vidū dodamies peldēties. Sagaidām saulīti. Mēs gatavojam īpašu sieru – bez piena produktiem, no riekstiem, ar ķimenēm.
Šogad man gan ir izaicinājums – jāspēj mobilizēt folkloras kopa, lai atkārtotu līgodziesmas un dančus, jo brauksim uz Alūksnes muzeju, kur notiks ielīgošana 21.jūnijā. Mūsu folkloras kopa tur ir uzaicināta vadīt pasākumu. Būs ugunskura iekuršanas rituāls, apdziedāšana – viss, kā jau ierasts.
Man pašai saulgriežu rituāls ir ļoti svarīgs, jo tad es sajūtu tādu īpašu enerģiju kopībā, kad visi 21.jūnijā saullēktā vai saulrietā dodas dabā, dzied. Tad var izjust tādu īstu latviskumu, bet tas ir tāds senču latviskums, tas nav tāds valstiskais patriotisms, bet tas ir vēl tā dziļāk. Man patīk saulgrieži, jo tad arī daba ir ļoti skaista – dzied putni, viss zied. Saulgriežos parasti ir labs laiks.
Ir svarīgi atcerēties tradīcijas. Danči ir labākās zāles, jo tad pazūd visas vecuma kaites. Vienalga, odi vai lietus – viss aizmirstas. Mums ir skaisti rituāli pie ugunskura, kad uzdodam jautājumus un izsakām cits citam arī pateicības vārdus.
Līga Virziņa no Tirzas pagasta
Man savs vārds Līga ļoti patīk – tas ir latvisks! Manu vecāko dēlu sauc Toms Jānis. Vectēvs mums bija Jānis. Tikko man piedzima otrs dēls, kuram arī ir latvisks vārds – Edgars.
Šajos svētkos visi brauc pie mums uz lauku mājām. Satiekamies, cepam gaļu, ēdam sieru, deg ugunskurs – kā jau latviešiem ierasts. Galvā man vienmēr ir ziedu vainags, kuru man parasti atved māsa. Nekad neesmu svinējusi Līgosvētkus ārpus mājas. Parasti visi brauc pie mums. Līgodienā parasti dodamies pļavā, plūcam zāles. Vecākajam dēlam šādā veidā mācām, kā izturēties pret dabu. Protams, ne jau tikai šajā dienā mēs viņam to mācām.
Kopš man ir bērni, šajos svētkos saullēktu vairs nesanāk sagaidīt, bet, protams, esmu to sagaidījusi, jo saulīte lec agri. Mēs visi, kas pulcējamies mūsu lauku mājās, šajos svētkos apsēžamies pie ugunskura, sadalāmies divās grupās, tad izvēlamies tematu, piemēram, “saule”, un dziedam atbilstošas dziesmas. Un tad mūsu divas komandas sacenšas savā starpā, dziedot dziesmas par sauli. Parasti Līgodienā nelīst, lielākoties spīd saule, un tas ir patīkami, bet Jāņos gan līst. Šajos svētkos Līgas pārsvarā tā kā piemirst, vairāk atceras Jāņus. Tā tiešām ir.
Magone Šutoviene no Sinoles
Saulgrieži ir latviešu skaistākie svētki, tie ir tādi īsti, no dabas, no pirmsākuma, bez pompozitātes.
Es ļoti mīlu šo laiku dabā, kas ir augstākais augšanas punkts, pēc tam sākas brieduma un ražas laiks. Darba rūgtie zemes sviedri pārtop maizītē, alū, pienā. Jāņus svin no Līgo līdz Pēteriem, kas, savukārt, sakrīt ar manu dzimšanas dienu. Tagad ar maziem bērniem ir samērā sarežģīti cerēt uz lielu svētku svinēšanu, bet savs mazumiņš ir katru gadu – ziedu meklēšana, pušķošana, meijas, ozolzari. Es kā māte atbildu par siera rituļa gatavošanu, savukārt vīri gādā meijas, rūpējas par ugunskura iekuršanu. Šie būs pirmie Jāņi, kad mazajai meitiņai pīšu pīpeņu vainagu. Vīrs palīdz ar gaļas sagriešanu, marinēšanu, grila kuršanu, dēls Raimonds palīdz, cik var un drīkst. Šo svētku vakars ir pats skaistākais – pavadīt saulīti, dzirdēt putnu dziesmu, varžu “kurk-kurk”, varbūt arī dzeguzi. Ak, un migla maigi gulst uz zaļiem graudu tīrumiem, un mūsu acīs atdzirkst aizlidojošo dzirksteļu stāsts un sapņi.
Tikko man tapis arī vēlējums, dzeja: Pieskaries, dzirkstele, graudiņa dvēselei, Latvijas laukiem svētību nes; ar baltu roku, ar baltu kreklu; pa taciņu, re ku’, mūsu Latvijai atkal spēku smelt!
