Vakar, 31.maijā, darba līgumu ar pašvaldību parakstīja druvēniete Anita Graumane. Viņa atgriežas savā pašā pirmajā darbavietā un vadīs Druvienas veco skolu-muzeju. A.Graumane piedalījās izsludinātajā pretendentu atlasē uz šo darbavietu un uzvarēja.
“Dzirkstelei” viņa stāsta, ka pirmais veicamais darbs ir pabeigt muzeja akreditāciju. Šā uzdevuma veikšanai bijis pagarināts termiņš uz gadu, pusgads jau esot pagājis. Taču tīri praktiski vispirms būšot jāvēdina muzejs, kas ir slēgts visu pandēmijas laiku. A.Graumane stāsta, ka šogad muzejam aprit 55 gadi. Tas ir vēl viens iegansts sakopt arī puķu dobes pie muzeja, nopļaut zāli, kura šogad aug griezdamās. “Praktiskie darbi ir pirmie, ar ko jāsāk,” saka A.Graumane.
Šogad 150. dzimšanas diena būs Druvienas dzejniekam Jānim Porukam, ar kura vārdu un daiļradi ir cieši saistīts muzejs. A.Graumanei ir doma arī atjaunot senseno tradīciju un Dzejas dienās pulcināt muzejā kopā Vidzemes dzejniekus. “Es ceru, ka tas notiks. Īstenībā jau šī tradīcija nav zudusi. Skumji, ka daži no mūsu Vidzemes dzejnieku vidus ir devušies mūžībā – Marika Svīķe, Naula Dzirkale. Tomēr ar daudziem citiem varam turpināt tikties,” viņa teic.
A.Graumane neslēpj – ir laimīga atkal strādāt vecajā skolā, kas atrodas viņas mājas tuvumā. Pirmoreiz viņas darbavieta šeit bijusi laikā no 1988. līdz 2000.gadam. Sākotnēji viņa ar ģimeni četrus gadus arī dzīvojusi muzeja ēkā, līdz netālu uzcelta ģimenes māja. Toreiz ar domu, lai būtu tuvumā darbam. Tagad tas atkal noder. Muzeju savulaik viņa atstājusi tikai tāpēc, ka Druvienas pamatskolā vajadzēja angļu valodas skolotāju. A.Graumane tolaik studējusi un svarīgi bijis praktizēties. Arī pašas vecākā meita skolā tieši bijusi vecumā, kad jāsāk mācīties svešvalodu. Kad Druvienas pamatskola tika slēgta, 2018.gadā A.Graumane bija bez darba. Pēc tam, kā pati saka, skraidījusi pa pasauli, strādādama citās skolās – Dzērbenē, Liezērē. “Godīgi sakot, tas nav viegli. Sevišķi, ja ir lauku māja,” viņa saka.
