Viņa ir piedzimusi kopā ar Latviju, bet, ja precīzāk, tad pat dažus mēnešus vecāka nekā Latvija ir rancēniete Lūcija Grāvīte, jo dzimšanas dienu viņa svin 5.jūlijā. Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kuri nākamgad svinēs simts gadu jubileju tāpat kā Latvija. “Man ir daudz gadu,” “Dzirkstelei” saka Lūcija, kura ir izrādījusi interesi tikties pirmajā Latvijas Simtgadnieku salidojumā, kas notiks šovasar 15.jūlijā Rundāles pilī.
Ierodoties ciemos pie Lūcijas, satiekam neliela auguma samērā ņipru sieviņu, kura labprāt klausās radio, seko līdzi tam, kas tiek rakstīts avīzēs, vienmēr ir sekojusi līdzi arī politikai, uzmana mājiniekus, lai tie laikus atgriežas no darba, un priecājas, ja kāds ienāk ciemos. “Mūsu prokurors,” smaidot par savu sievasmāti saka Ilgvars.
Izauklē un izskolo septiņus bērnus
Lūcija ir dzimusi Liezēres pagastā. Tur aizvadījusi bērnību un arī jaunības gadus. Liezēres skolā pabeigusi sešas klases un tad devusies uz Rīgu mācīties ģimnāzijā, tā iegūstot arī vidusskolas izglītību. 26 gadu vecumā iepazinās ar savu vīru Otomāru, kurš arī bija no Liezēres un strādāja tur par milici. 1953.gadā abi pārcēlās dzīvot uz Ranku. Lūcija ir strādājusi gan ciema padomē par sekretāri, gan dārzniecībā, gan putnu fermā. Viņa nekad nav sūdzējusies un arī tagad nesūdzas par dzīvi, kaut gan pārdzīvojusi kara gadus. Lūcija ir izauklējusi un izskolojusi septiņus bērnus. Vecākais no viņiem ir Ojārs, nākamais pasaulē nācis Romands, tad Jānis, kurš atdusas kapos, un pēc tam sagaidījusi arī četras meitas – Aritu, Diānu, Vivitu un Mairu. Ojārs, Arita un Diāna dzīvo Smiltenē, Romands – Druvienā, bet Maira un Vivita – Rankā. Visi mēdz satikties kopā, kad mammai tiek svinēta dzimšanas diena. Kopā ar vīru Lūcija nodzīvojusi vairāk nekā 40 gadus, līdz 73 gadu vecumā vīrs devies viņsaulē. Lūcija ir ļoti bagāta, jo sagaidījusi arī 15 mazbērnus un 20 mazmazbērnus.
Melleņu krelles
Meita Vivita, kura ir uzņēmusies rūpes par sirmo māmuļu, atceras, ka tēvs bijis stingrāks nekā mamma, jo mamma nekad nav ņēmusi viņiem maziem žagaru. “Lai iepriecinātu mammu dzimšanas dienā, mēs gājām uz mežu lasīt mellenes, lai pēc tam tās savērtu un uzdāvinātu mammai melleņu krelles,” atmiņā atsaucot šo laiku, Vivitai acīs sariešas asaras. Viņa atceras, kā rītos kopā ar brāļiem un māsām devušies ārā, lai mamma varētu ilgāk pagulēt un viņi netraucētu. Atmiņā palicis arī tas, kā visiem vajadzējis strādāt mājā un dārzā, iet palīgā arī uz darbu pie mammas, kad viņa strādājusi, piemēram, dārzniecībā, tāpat bijusi jāatstrādā sava tiesa pie šuvējas, kura vajadzības gadījumā šuvusi viņiem apģērbu. “Ravējām šuvējai dārzu, pieskatījām viņas bērnus, plūcām zāli viņas daudzajiem trušiem,” stāsta Vivita. Savukārt pašu mājās vienmēr bija jābūt kārtībai. Arī tagad Lūcija ir piekasīga, jo, piemēram, gultai vienmēr ir jābūt perfekti saklātai.
Lūcija savus bērnus dzimšanas dienās vienmēr centusies palutināt. “Mamma parūpējās, lai dzimšanas dienā būtu konfektes zem spilvena. Jubilāram bija jādalās arī ar pārējiem. Bet bija gadījums, kad māsa apēda savas un nepadalījās. Tas man kā bērnam bija sāpīgi. Kārums tajos laikos mums bija arī rupjmaizes garoza. To nesapratīs mūsdienu jaunatne. Tas bija cits laiks,” saka Vivita.
Patīk pucēties
Vivitas vīrs Ilgvars piebilst, ka Lūcijas dzīve nav bijusi rožu dārzs, tāpēc būt tik ņiprai šajā vecumā tiešām ir apbrīnas vērts. “Viņa visu laiku kustas. Pati var par sevi parūpēties. Viņai ir perfekta atmiņa. Atceras, kad kuram ir dzimšanas diena, un vienmēr mums jautā, vai brauksim ciemos. Zāles viņa nelieto. Slimnīcā ir bijusi vien tad, kad dzimuši bērni. Viņa arī nav tas cilvēks, kuram patīk sēdēt mājās,” Lūciju raksturo Ilgvars.
Lūcija ir bijusi arī ļoti čakla rokdarbniece, jo līdz pat 90 gadu vecumam viņa adīja ne tikai zeķes, bet arī rakstainus cimdus. Pirksti kustējuši tik veikli, ka cimdu pāris tika noadīts divu dienu laikā.
Lai Lūcijas ikdiena nebūtu tik vienmuļa, viņa tiek izvizināta gan pie radiem, gan uz kapusvētkiem, gan arī pirms trim gadiem bijusi Aglonā, kur viņai ļoti paticis. Izbrauciens no mājas Lūcijai nav iedomājams bez jaunas kleitas. Un ne jau vienalga kādas! “Šitā kleita man ir par garu! Kur es tāda kā vecene!” Vivita smaidot atceras mammas teiktos vārdus par kādu kleitu un piebilst, ka tad, kad mamma uzmērot kādu jaunu kleitu, vienmēr prasot arī padomu Ilgvaram, kā viņa izskatoties.
Savukārt Ilgvars, kurš šādos brīžos vienmēr arī paslavē sievasmātes jauno tērpu, piebilst, ka Lūcija ir pelnījusi to, lai viņu pucētu kā princesi.
Uzziņai
Tie Gulbenes novada iedzīvotāji, kuri nākamgad svinēs 100 gadu jubileju, tiek aicināti pieteikties Latvijas pirmajam Simtgadnieku salidojumam. Sava dalība tajā jāapstiprina līdz 1.jūlijam, zvanot pa tālruni 67221487 vai 26185611 vai rakstot uz e-pastu “biedriba.rasa@inbox.lv”.
Salidojums – tas ir aicinājums simtgadniekiem iziet sabiedrībā kopā ar savas dzimtas pārstāvjiem, satikties ar vienaudžiem, satikties cilvēkiem, kuri veidojuši mūsu kopīgās vēsturiskās atmiņas pamatu.
