Adīnas un Jāņa ģimene: Armands, Jolands, Santa, Daumands, Vlijandrs (vārds veidots no visu pārējo bērnu vārdu pirmajiem burtiem), Ilvita, Rozita. Brāļa bērni: Laila, Nauris. Audžudēls Arnis.
Lai izaudzinātu desmit bērnus, ir vajadzīga ne tikai nesavtīga mīlestība, bet arī dzīves gudrība. Adīnai un Jānim Andževiem tās pietiek un pietiks vēl daudzus gadus.
Nejautāju Adīnai, par ko viņa domā tad, kad īsā atpūtas brīdī piemetas uz soliņa pie dīķa, kurā šobrīd visā krāšņumā zied treju krāsu ūdensrozes. Varbūt viņa atceras savu dēlu – mazo Rozandu, kurš, būdams pirmklasnieks, aizgāja bojā nelaimes gadījumā uz ceļa, varbūt tas ir dēls Normunds, kuram nepareizi noteiktas slimības diagnozes dēļ tā arī neizdevās sasiet tik trauslo dzīvības mezglu, varbūt tas ir brāļa dēls Lauris, kura dzīvība izdzisa kādā ziemas naktī, braucot ar motociklu? Sirds sāp par visiem, kuru vairs nav. Ja tā nebūtu noticis, pie lielā godu galda, ko savām rokām darinājis Jānis, šodien apsēstos deviņi pašu, trīs Adīnas brāļa bērni un audžudēls Arnis, kura vecākus tā arī nav izdevies sameklēt. Lai gan Adīna uzskata, ka cilvēks pats veido savu likteni, tomēr visbiežāk liktenis pats izvēlas cilvēkus. Tā notika arī tad, kad nomira Adīnas brālis un viņai ar Jāni vajadzēja uzņemties brāļa bērnu Lailas, Laura un Naura audzināšanu. Šodien, kad visi kā putnēni salido “Jaunkokļu” māju pagalmā kopā ar savām ģimenēm un draugiem, kad te atskan astoņu mazbērnu balsis, pagalms ir pārpilns cilvēku un Adīna un Jānis jūtas laimīgi. Viņus vieno kopīgs izbrīns, pa kuru laiku aizsteigušies abu kopdzīves gadi, kam jau pamanāma zelta maliņa, lai visā spožumā iekrāsotos pēc deviņām vasarām un ziemām. “Nu jau gan rudenī māja kļūs klusāka, jo mājās paliks tikai pastarīte Rozita, kura mācās Gulbīša vidusskolas 8.klasē. Ilvita dosies uz Rīgu, lai studētu divās augstskolās,” stāsta Adīna.
“Kad iepazinos ar Jāni, man bija 19 gadi. Mācījos Gulbenes vidusskolā. Biju aizbraukusi Tirzā uz balli. Jānis uzlūdza dejot. Pēc balles savai draudzenei Vijai (Vija Šūpola) stāstu – kāds puisis mani dancināja. Izrādījās, ka Vijas vīrs Andris ir Jāņa studiju biedrs un draugs,” atceras Adīna. Tolaik viņa Gulbenē spēlējusi akordeonu un dziedājusi orķestrī, bet Jānis bijis dramatiskā kolektīva dalībnieks. Tā, soli pa solim, savijušās divas mākslinieciskas dvēseles. “Sākumā domāju, ka mums būs tikai divi bērni, bet šodien esmu pateicīga par visiem, kas bija lemti,” saka Adīna. “Kad apprecējāmies un dzima bērni, abi strādājām Jaungulbenes profesionāli tehniskajā skolā. Jānis bija arodapmācības meistars un braukšanas instruktors, es vadīju mūzikas nodarbības un biju audzinātāja. Pienāca brīdis, kad sapratām, ka dzīvoklī tik lielai ģimenei kļūst par šauru, ka nepietiek naudas, lai visu nopirktu veikalā, tāpēc pārcēlāmies uz dzīvi “Jaunkoklēs”, kur mitinājās vīra vecāki.”
Paver ceļu uz mūzikas pasauli
Adīna visiem bērniem ir pavērusi ceļu uz mūzikas un mākslas pasauli. Viņa visiem kopš bērnības ir iemācījusi dziedāt. “Mēs noteikti varētu izveidot ne tikai ģimenes ansambli, bet arī kori un pat orķestri, tikai es viņus visus vairs nevaru savākt vienkopus, jo pieaugušiem bērniem savas rūpes. Vienmēr esmu centusies novērot, kas bērniem patīk, un tad šo patiku attīstīt. Kas mēs, cilvēki, esam? Mazi posmi starp pagātni un nākotni. Ir būtiski, ko mēs nododam nākamajai paaudzei – labo vai slikto. Ko mēs ar vīru protam, to nododam tālāk mūsu bērniem un mazbērniem un priecājamies par viņu panākumiem,” saka Adīna. Muzikalitāti Adīna pārmantojusi no sava tēva, kuram tuvos rados bijis mākslinieks Edgars Liepiņš, un mammas, kura spēlējusi cītaru. Savukārt Jānis bērnus pievērsis fiziskām aktivitātēm. Mājās vienmēr bijis basketbola grozs, un savstarpēji mači tiek rīkoti joprojām. Adīna jau nolūkojusi vietu arī volejbola laukumam.
Ļauj pašiem labot kļūdas
Adīna un Jānis uzskata, ka bērnu dzīvi vecākiem nav tiesību kārtot. “Mēs ļaujam bērniem kļūdīties un pašiem šīs kļūdas labot. Piemēram, Jolands man teica, ka nekad nestāsies augstskolā, bet pagāja laiks un dēls saprata, ka studēs,” stāsta Adīna. Vecāki atzīst, ka bērnu audzināšana problēmas neesot radījusi, jo jau mazotnē bērni lielākoties kontaktējušies cits ar citu, bet vecāki vienmēr bijuši klāt ar savu padomu, ja tas bijis vajadzīgs. “Mēs bērnus nešķirojām. Visi saņēma vienādu mīlestības devu. Tieši tāpēc visi arī šodien satiek ļoti labi. Bērnus nevajag īpaši audzināt, jo viņi izaug paši,” prāto Adīna. “Mēs ar sievu visu atdodam bērniem, bet no viņiem arī kaut ko prasām pretī. Ir jābūt abpusējai atbildībai. Nav jau tā, ka iztiekam bez strīdiem, bet ilgi dusmoties nav laika, jo ir jāstrādā. Mums ir liela zemnieku saimniecība – audzējam gaļas lopus, ir arī vairākas slaucamās govis, lai būtu piens pašu iztikai. Jātiek galā arī ar simts hektāriem zemes,” stāsta Jānis. Saimnieciskajos darbos vienmēr bijuši un ir iesaistīti arī bērni.
Adīna un Jānis nenoliedz, ka ir bijuši prieka un bēdu brīži, bet it visā viņi centušies rast līdzsvaru. Bērniem vienmēr viņi teikuši, lai noteikti brauc pie viņiem tad, kad ir slikti. Kad viss ir labi, tad lai dzīvo savu dzīvi. Kurš cits tad viņus mierinās, ja ne vecāki?
