Nedēļas nogalē pirmo reizi Lizumā Kāzu muzejā notika bēbīšu salidojums, kas kopā pulcēja 34 vecmātes Aijas Mikovas pieņemtos bērnus un viņu vecākus.
Nedēļas nogalē pirmo reizi Lizumā Kāzu muzejā notika bēbīšu salidojums, kas kopā pulcēja 34 vecmātes Aijas Mikovas pieņemtos bērnus un viņu vecākus.
A.Mikova kopumā pasaulē nākt ir palīdzējusi jau 3148 bērniem, pirmo bērniņu viņa pieņēmusi 1977.gadā. Uz salidojumu apraudzīt vecmāti bija ieradušies viņas saņemtie bērni no Rīgas, Limbažiem, Cēsīm, Rēzeknes, Priekuļiem, Alūksnes, protams, arī no Gulbenes rajona. “Tagad zināšu daudz vairāk par viņiem un viņu gaitām. Ļoti labi, ka tie tālākie bija atbraukuši, mājinieki parasti ir kūtrāki, bet varbūt arī lietus bija pie vainas,” vērtē Aija.
Vecākais Aijas saņemtais bērns bija Sintija Štāla, kas dzimusi 1979.gadā. Viņai pašai jau šobrīd ir divi bērni, kas arī pasaulē nākuši ar Aijas gādību un palīdzību. Nākamie bērni, kas ieradās uz salidojumu, bija dzimuši jau astoņdesmito gadu sākumā, bet visvairāk pārstāvēti bija 2000. un jaunāki gadi. Paši jaunākie salidojuma dalībnieki bija divi mazulīši, kas dienas gaismu ieraudzīs tikai pēc trim nedēļām.
Satiekoties katram bērniņam bija jāiepazīstina ar sevi un savu dzīves gājumu. Katrs šajā emocionālajā tikšanās reizē gribēja arī pateikt “paldies” vecmātei. Tas tika izteikts dažādos veidos. “Es šobrīd esmu ieskauta ar ziedu jūru. Saņēmu arī dažādas interesantas dāvaniņas, bet pats galvenais, ka dzirdēju tik daudz un dažādus “paldies”, kas šoreiz jau izskanēja no pašu bērnu mutēm, to dzirdēt bija fantastiska sajūta,” atzīst vecmāte.
Aija Mikova saņēmusi arī dažas pavisam neparastas dāvaniņas, piemēram, Tirzas trīnītes un viņu māmiņa Arta Bērziņa Aijai uzdāvināja sapņu ķērāju, kas ir jākarina pie gultas, tas atbaida visus ļaunos sapņus.
“To darināja vecākā meita Kristīne. Arī viņa un dēls Miķelis pasaulē nāca ar Aijas palīdzību. Aija mums ir kā savs cilvēks. Tādēļ gribējām, lai dāvaniņa ir īpaša, tajā izmatojām zilo un balto krāsu, jo es zinu, cik ļoti tuvas Aijai ir zilas debesis un skaisti mākoņi,” saka A.Bērziņa. Vēl kāda māmiņa Daiga Zvirbule, kuras divus mēnešus vecā meitiņa Elizabete ir dzimusi mājās, vecmātei uzdāvāja pašas zīmēto glezniņu, kurā ir atspoguļots, kā viņa jutās dzemdībās.
Salidojuma viesiem par godu dziedāja popgrupa no Lejasciema, kopā ar bērniem un viņu vecākiem draiskojās Paparžu Rūķis, kura lomā bija iejutusies mājas saimniece Vivita Pozņaka. Visi kopā priecājās, dejoja, vārīja bēbīšu raibo zupu un baudīja līdzpaņemtos cienastus. Bija iespējams saņemt arī konsultācijas no firmas “Veleda” pārstāves, kas stāstīja par bērnu kopšanas līdzekļiem, kas ražoti no dabiskām vielām un materiāliem.
Salidojuma idejas autore ir Gulbenes māmiņu klubiņa “Atvasīte” vadītāja Rita Mezīte. “Mans bērns Aijai ir 2863. pieņemtais bērns. Ieteicu Aijai, ka vajadzētu saaicināt visus kopā, lai redzētu, kas no viņiem ir iznācis. Esmu sapratusi, ka šajos laikos, kad visiem vienmēr pietrūkst naudas, pazūd arī cilvēcīgās attiecības, bet tās varam veidot, pulcējoties ap šādiem pozitīvi tendētiem cilvēkiem, kāda ir Aija. Viņai vajadzētu rīkot šādus salidojumus katru mēnesi, lai visus gandrīz 3150 bērnus savāktu ap sevi. Domāju, ka ikviens, kas pabija šeit, aizbrauca mājās, morāli uzlādējies. Gribēju, lai arī mani bērni to sajūt. Visi bērni, ko Aija ir savulaik pieņēmusi, ir ļoti atraktīvi, mācās mūzikas skolās, mākslas skolās. Tie nav tie bērni, kas sēž mājās. Šķiet, ka Aija jau pieņemot viņiem ir iedevusi šo pozitīvo lādiņu. Vecmāte ir misijas darbs. Visas vecmātes ir labas, taču man ir ko salīdzināt, jo man ir četri bērni, kas dzimuši katrs pie savas vecmātes, taču ar Aiju bija pavisam citādāk. Tieši tādēļ gribas viņai pateikt milzīgu paldies,” saka R.Mezīte.
Par salidojumu ļoti priecājās arī Kristiānas Kaspares mamma Ieva, kas strādā Gulbenes slimnīcā. “Es strādāju slimnīcā. Ieejot dzemdību nodaļā, mani ikreiz pārņem ļoti patīkamas sajūtas. Kristiāna man ir vienīgais bērniņš, līdz viņas piedzimšanai es neko tādu nebiju izjutusi. Arī, ieraugot Aiju, vienmēr izjūtu milzīgu pateicību,” saka Aijas kolēģe.
Arī pati vecmāte bija bezgala priecīga, viņa priecājās par ikvienu, kas bija atbraucis viņu satikt. Aija apmīļoja katru bērniņu, aprunājās ar vecākiem. Viņa šajā dienā staroja, un smaids no viņas sejas nepazuda ne mirkli. Aija solīja, ka šis noteikti nebūs pēdējais bēbīšu salidojums. “Nākamgad to rīkosim agrāk, visticamāk, jūlijā, kad ir siltāk. Tad būs arī jādomā gan par karogu, gan arī par himnu,” piebilst vecmāte.
