Boļeslavs nokļuva pie vecas, pa pusei sabrukušas ēkas. Vispirms pabaroja suni, tad kopā ar to devās uz nolūkotām ganībām, kur ganījās tele.
Boļeslavs nokļuva pie vecas, pa pusei sabrukušas ēkas. Vispirms pabaroja suni, tad kopā ar to devās uz nolūkotām ganībām, kur ganījās tele. Suns metās pie lopa. Atskanēja šāviens.
– Rokas augšā! – blakām atskanēja balss. Rokas nokļuva roku dzelžos. Nelīdzēja ne dusmas, ne kliegšana, nekas.
– Jūs tiekat apsūdzēts Leonoras Vārpas slepkavībā, – Niks teica.
– Un nezvēra turēšanā, – mežsargs piemetināja, aizsteigdamies pakaļ ievainotajam sunim.
Pierādījumi bija sameklēti. Vēl vakar uzradās kāda ogotāja, kura redzēja, kā Boļeslavs ieiet Leonoras mājā, bet pēc laika ar suni aiziet prom.
Niks Zvirbulis bija atšķetinājis savu pirmo lietu.
Zilais lakatiņš
Nekārtīgi izmētātu lapegļu puduros, vecu ābeļu lapotnē un pārziedējušu ceriņu tvērienos bija noslēpusies veca lauku sēta. Zaļi krāsotās sienas gadu gaitā bija kļuvušas bālākas, šīfera jumta segums samierinājās, ka vairs neizskatās koši pelēks. Šaurs iebraucamais piemājas celiņš aizvijās lejup garām saimniecības ēkām, kartupeļu laukam, tīrumam un akai. Pie sētas uz elektrības staba žagaru ligzdā baltos kaklus snaikstīja divi stārķēni, gaidīdami vecākus atnesam gardu kumosu.
Pie milzīgas saskaldītas malkas kaudzes locījās divi stāvi. Saskanīgi un nesteidzīgi vīrs ar sievu, abi jau pensijas vecuma, lika uz rokām pagales, tad krāva tās šķūnī glītā grēdā. Atvilkuši elpu, jo zem jumta nebija tik karsti kā laukā, viņi atkal un atkal liecās pēc malkas šķilām. Smagās bērza pagales, pēc sveķiem smaržojošās priedes, alkšņu un arī pussatrupējušās apses gabali, viss derēs siltumam.
– Jāatpūšas, – sirmgalvis nopurināja no krekla gružus un, salicis rokas aiz muguras, čāpoja mājup.
Sieva, ienesusi šķūnī vēl dažus klēpjus malkas, steidzīgi steberēja pakaļ. Galošās un vilnas zeķēs ieautās kājas iepinās zāles garajos stiebros, kad Justīne, Kļavu māju saimniece, nogriezās tīrumā, lai pārsietu raibaļu. Pasolījusi govij ūdens spaini, sieviete mierīgu prātu iegāja istabā. Augusts, izstiepies uz dīvāna, saldi šņākuļoja kā mazs bērns. Iekritusi gultā, Justīne atvērtām acīm gulēja un klausījās skaņās: pie sienas tikšķēja pulkstenis, virtuvē uz loga rūts džinkstēja lapsene, nez no kurienes tā izlīda, ja pirmīt kukaini viņa nemanīja? Pagalmā iedziedājās gailis. Būs laika maiņa, saimniece nodomāja, pagriezusies uz sāna. Par to liecināja arī viņas slimās, sāpošās kājas, kuras atmosfēras spiediena svārstības pēdējā laikā uztvēra īpaši jutīgi. Sirmgalve mēģināja aizmigt. No pusmiega viņu iztrūcināja suņa nikna riešana. Kas varēja nākt ciemos? Meita solīja apraudzīt tikai rīt, un Krancis uz savējiem parasti nerēja.
Tūlīt pēc klauvējiena pāri slieksnim pārvēlās slaida sieviete, tērpusies garos, melnos svārkos ar sarkanām magonēm līdz pat zemei, rozā īsroku blūzē. Tumšie cirtainie mati bija izslīdējuši no raiba, micītē sasieta lakata un sniedzās līdz pat viduklim.
– Labie ļaudis, iedodiet padzerties izslāpušai sievietei, – svešiniece ar nelielu akcentu balsī lūdzās. – Mēs braucām tālu ceļu, mute sausa.
Augusts apsēdās un tikai nokrekstinājās, vērodams, kā sieva pasniedz ūdens krūzi.
– Tencinu, – svešiniece kāri padzērās un ar delnu noslaucīja lūpas. – Mūsu ģimene meklē vietu, kur varētu uzcelt māju. Skatos, tur piekalnītē jauka vieta – daudz saules, augsne laikam ir auglīga.
– Nezinu, nezinu, – Augusts nogrozīja galvu. Svešās sievietes teiktais viņam negāja pie sirds.
– Mēs atbraucām no Čečenijas, esam bēgļi, – sieviete teica. -Jūs tikai nedomājiet, ka esam čigāni. Mums cita tautība.
– Vai tad čigāns nav cilvēks? – Augusts apstrīdēja teikto.
– Pie jums ir tik mājīgi, tīrība, ne puteklīša, – bēgle sarunu pārsvieda uz citu pusi, skatīdamās visapkārt. Nenocietusies pavēra durvis uz otru istabu un paglūnēja tur. – Kādas šausmas mēs esam pārdzīvojuši… Bads, utis, divdesmit cilvēki istabiņā…
– Kurp jūs tagad dodaties? – Justīne, pie sevis pārlikdama, ka patvērumu bēgļiem negribētu dot, skaļi jautāja.
