Eižens bija vagojis lauku nedēļu atpakaļ, šodien nācās atkal soļot pakaļ arklam. Melna un lipīga kā sviests zeme klājās pāri nezālēm, atstājot tikai zaļos tupeņu lakstus.
Eižens bija vagojis lauku nedēļu atpakaļ, šodien nācās atkal soļot pakaļ arklam. Melna un lipīga kā sviests zeme klājās pāri nezālēm, atstājot tikai zaļos tupeņu lakstus. Augsne bija mitra, traktors grimtu un kārpītu dubļus uz visām pusēm, pat izšķērētu dziļas rievas ar lielajiem riteņiem. Ērzelis Dzintars skrēja kā vējš, Eiženam nebija laika pat notraust miklo pieri, sviedri krita lielām lāsēm lejup. Kreklu varēja nepieminēt, tas jau sen bija pielipis pie vīrieša auguma. Kā Kļavu māju saimnieki spēj savaldīt tik trakulīgu rikšotāju, viņš nodomāja. Šodien sābri izlīdzēja, rīt viņš palīdzēs. Ieskries ar traktoru viņu pļavā, papļaus, būtu bijis tikai jauks laiks.
Kartupeļi bija izvagoti. Nokratījis no lemeša melnzemi, Eižens arklu iemeta ratos. Līdz mājām bija braucami savi trīs kilometri. Zirgs tīrumā nebija nokusis, arī uz ceļa rikšoja, ka vīrietis tikko spēja saturēt grožus. Ceļš līkumoja pa mežu. Vienuviet no milzīgajām eglēm un priedēm bija palikuši tikai celmi. Izgrieztajā platībā pavasarī bija iestādītas priedītes. Paies divas paaudzes, līdz še atkal šalkos vareni koki. Tā mēs dzīvojam, Eižens rūgti nodomāja. Cērtam, griežam, – tā visa lielā peļņa šajā pagasta attālākajā nostūrī. Asinovkas sādža tuvākajā nākotnē droši vien paliks tikai uz kartes kā mazs punktiņš, ja nekas nemainīsies. Jau tagad šeit dzīvo tikai trīs ģimenes.
Piebraucot tuvāk sētai, vīrietis pirmajā acumirklī nesaprata, kas notiek. Pagalmā kurējās ugunskurs, ko gan sieva ir izdomājusi?! Gar mājas pakšiem šiverēja kaut kādas sievietes. Pamanījušas pajūgu, viņas nozuda. Zibenīgi izlēcis no ratiem, Eižens zirgu piesēja pie bērza stumbra. Lieliem soļiem viņš skrēja tuvāk mājai, lūkodamies pēc sievas.
– Kas šeit notiek? – viņš uzsauca Birutai. Sieva izskatījās apmulsusi. Rokās viņa turēja vairākus, salocītus baltus palagus.
No piebūves, kura bija uzcelta mājai otrā pusē, atskanēja brēcieni. Biruta apsviedās un skrēja turp.
– Kas šeit notiek? – Eiženu pārņēma spējas dusmas.
Piebūvē atradās vairākas dzelzs kastes, kurās uzglabājās no pērnējās ražas pārpalikušie, neiztērētie graudi. Ne peles, ne žurkas nespēja izgrauzt caurumus šīm lādēm. Par graudiem Eižens neuztraucās. Tak divi koka kubli, kuros uz krustām šķērsām iekšā piesistajiem kociņiem, karinājās kūpinātas gaļas gabali, bija neatsverama bagātība lauku sētā – pavalgs nodrošināts līdz nākošajām cūku bērēm.
Uz cementētās grīdas nomesta vilnas segas sāpēs locījās un kliedza jauniņa sieviete, gluži vai pusaugu skuķe.
– Es tūlīt dzemdēšu, – jaunekle brēca.
Nebūdams muļķis, Eižens acumirklī aptvēra, kādi kumēdiņi tiek rādīti. Atstājis sievietes, viņš aizsteidzās pie nātru pudura, kuras kā mūris auga šķūņa sētmalē. Nebīdamies no dzēlieniem, vīrietis pieplūca pilnu sauju. Dabūjusi ar nātrēm pa kailajām ciskām, dzemdētāja trūkās kājās. Vēders nozuda kā uz burvju mājiena, – uz grīdas nokrita pauniņā sasietas drēbes.
– Ārā!
Skaļi spiegdamas, raibi ģērbtās sievietes bēga prom, izbijušās no saimnieka nežēlīgās izturēšanās. Eižens vicināja nātru pušķi pa labi un kreisi, līdz rokās palika tikai kaili kāti.
– Vai esi galvu zaudējusi? – Eižens pagriezās pret nobālējušo sievu. – Tās taču ir krāpnieces.
– Es nezinu, kāpēc atļāvu viņām saimniekot, – Biruta sāka raudāt. – Es kā pa sapņiem darīju visu, ko viņas lika.
– Jānodzēš uguns, – Eižens atnesa ūdens spaiņus un uzšļāca gunskuram. – Tā var arī māju nosvilināt. Tagad jāpalūko, ko viņas paspēja nogrābāt.
Gaļas kubli bija neskarti, ja arī kāds gabals bija nozudis, to nevarēja pateikt.
