Biruta sekoja vīram pa pēdām, aizvien vēl šņukstēdama. Eižens automātiski vēra vaļā drēbju skapjus un atvilktnes. – Pazudusi nauda, – viņš konstatēja.
Biruta sekoja vīram pa pēdām, aizvien vēl šņukstēdama. Eižens automātiski vēra vaļā drēbju skapjus un atvilktnes.
– Pazudusi nauda, – viņš konstatēja.
– Es esmu vainīga, tikai es, – Biruta saļima uz krēsla, un, noslēpusi seju plaukstās, vēl skaļāk sāka raudāt.
Par pēdējo baļķu kravu saņemtie trīs simti latu bija izkūpējuši gaisā.
– Kā mēs rudenī skolā laidīsim bērnus? – Biruta vaimanāja. – Alisei varbūt nāksies maksāt par studijām un… un… Ko mēs tagad iesāksim?
– Neko, – strupi noteica Eižens, atstājis sievu vienatnē. – Darīt jau darīs, tikai – vai līdzēs?
Kad policija bija sazvanīta, viņš uzsauca sievai:
– Aizdzīšu zirgu Kļavām. Pie reizes pajautāšu, vai šī varza nav bijusi arī pie viņiem.
– Ko teica policija? – Biruta ienāca istabā. – Vai… vai atbrauks? – Pēc lielās raudāšanas viņa nespēja mierīgi runāt.
– Jā. Tu palūko, varbūt vēl kas ir nozudis. Es ilgi nebūšu prom. Zirgs bija galīgi nevaldāms, laikam saprata, ka dodas mājup. Rati, palēkdami gaisā, skaļi rībēja.
– Tprū, – Eižens tikko savaldīja Dzintaru. – Kā jūs savaldāt tik traku kustoni?
Augusts viltīgi pasmaidīja un noglauda zirga samtaini mīksto lūpu.
– Ar mīlestību, tikai ar mīlestību, – sirmgalvis atteica, piepalīdzēdams izjūgt zirgu. – Nav jau vairs to spēku kā agrāk. Bet kā mana večiņa mīl, kad mēs tā ātri, ātri braucam ratos! Ne sliktāk kā limuzīnā. Šī laikam ir pēdīgā vasara, rudenī domājam atdot meitai. Kā kartupeļi? – Augusts aizveda zirgu aiz šķūņa un piesēja ganīties.
– Iztikt var, – Eižens norūca. – Pie jums nelūgti ciemiņi nav rādījušies?
– Nē.
– Ierodos mājās, bet tur – pilns pagalms ar čigānietēm. Aiznesa visu mežā nopelnīto naudu, – Eiženam iedrebējās lūpas. Sarūgtinājums tikai tagad tā pa īstam sāka pārņemt vīrieti.
– Ē, tad viņas ir bijušas arī pie mums, – Augusts aicināja apsēsties uz soliņa nāburgu. Vecā vīra grumbu izvagotā seja kļuva domīga. – Teica, ka ir bēgles no Čečenijas. Jautāja, kur varētu apmesties uz dzīvi.
– Droši vien arī pie tevis nagus palaida, – Eižens dusmīgi nospļāvās.
– Nē, nav nekas paņemts, – Augusts bija pārliecināts. – Justīne būtu pamanījusi.
– Labi, ka tā, – Eižens nopūtās. Brīdi paklusējis, vīrietis gāja prom.
Augusts, piemiedzis acis, skatījās, kamēr kaimiņa augums nepazuda aiz pagrieziena. Pakasījis rugājiem noaugušo zodu, sirmgalvis nolēma aiziet uz dārzu un pastāstīt sievai par garnadzēm. Divatā būs vieglāk orientēties, apskatot iedzīvi. Kaut gan, ko viņas varēja nozagt? Pie viņiem taču nav nekā vērtīga un bēgles, nē, laikam tomēr čigānietes, aizgāja tukšām rokām.
***
Mašīnas priekšējā loga tīrītājs zibenīgi šaudījās, nespēdams noslaucīt nemitīgi plūstošās ūdens tērcītes. Gaiši brūnas, dubļainas šļakatas, iebraucot peļķē, gluži kā okeāna viļņi izšķīda gaisā labi augstu. Ceļu varēja tikai nojaust, priekšā mutuļoja balta ūdens siena. Pretim braucošais auto bīstami tuvu paskrēja garām, tik tikko neaizķerdams mikroautobusu.
– Mīļais, mums šodien tik ļoti veicas, – sieviete spiedās ciešāk šoferim pie pleca, čukstēdama tam ausī.
– Stella, izbeidz, – šoferis īgni teica, mēģinādams saskatīt, vai priekšā neiznirs vēl kāda auto ugunis.
