– Apstājies, nogaidīsim, – Stella čukstēja, uzspiezdama vīrietim skūpstu uz auss. – Stella, – vīrietis ar plecu pagrūda uzmācīgo blakussēdētāju sāņus.
16.
– Apstājies, nogaidīsim, – Stella čukstēja, uzspiezdama vīrietim skūpstu uz auss.
– Stella, – vīrietis ar plecu pagrūda uzmācīgo blakussēdētāju sāņus.
-Mums jāpasteidzas. Kazi, policija jau uz pēdām.
Sieviete iesmējās skanīgiem smiekliem.
– Neuztraucies, viss ritēja kā pa diedziņu, – viņa mierināja. – Nav jau pirmā reize.
– Vienalga. Turklāt, ja tu mani traucēsi, varam ieskriet grāvī, – vīrietis skaidroja.
– Nerunā! – viņa mīļi apsauca, uzlikdama savu plaukstu vīrietim uz kakla. – Paskaties, debesis skaidrojas.
Kilometru tālāk lietus zona bija šķērsota, ceļš bija sauss, neviens piliens nebija nopilējis.
Putekļi cēlās aiz auto un klājās uz jau tā apputējušiem krūmiem. Stella no somiņas izņēma spogulīti un aplūkoja seju.
– Kā šoreiz muļķosiet ļaudis? – šoferis jau rādīja jautru ģīmi.
– Tirgosimies, – Stella krāsoja lūpas. – Korejas pulkstenīši, kurus var apmainīt pret veciem nederīgiem pulksteņiem, protams, par zemāku cenu. Šeit dzīvo pensionāri? Apsveicam! Jums pienākas atlaide 50 procenti!
– Viltniece!
– Bet, mīļais, tas taču tiek darīts mūsu visu labā, – Stella vientiesīgi pasmaidīja. Šoferis aizgūtnēm sāka ķiķināt. Notraucis sīku smieklu asariņu, viņš pakratīja galvu.
– Mana blēņdare, reiz pienāks diena, kad sapratīsi, ka viss ir daudz nopietnāk…
***
Asinovkas sādžā, kā to kāds ierēdnis piefiksēja dokumentos vēl cara Nikolaja pēdējā laikos, neskatoties uz to, ka iedzīvotāji vietu dēvēja par Apsieni, izsenis bija māja pie mājas. Pēckara gados, kad kolhoza centrā sāka celt trīsstāvu namus ar visām labierīcībām, kur blakām atradās veikals, skola un kultūras nams, daļa asinovkiešu pārcēlās uz dzīvokļiem. Kāda jēga bija brist pa mūžīgi dubļainiem ceļiem pēc neliela lietutiņa vai ziemā pa sniega kupenām, kad centrā nevajadzēja ne par ko lauzīt galvu. Jo kā saka: zivs meklē dziļumu, cilvēks – labumu. Daļa veco ļaužu izmira, bērni dzīvoja pilsētās, tā sādžas iedzīvotāju skaits ruka ar katru gadu.
Nezinātājs Asinovkas sādžu nevarēja tik viegli atrast. Apmaldījies šauro lauku celiņu dzīslojumā, Niks Zvirbulis lēnītēm brauca pa kokvedēju izdangātu ceļu, līdz iestiga dubļos. Viebdamies izmeklētājs iekāpa dubļos, meklēdams sausāku vietu ar savām jaunajām, vakar pirktajām ādas kurpēm. Palūgt palīdzību nebija kam, braucot viņš bija redzējis tikai vecus graustus un krāsmatas. Arī mobilais telefons iespītējās, šeit nevarēja uztvert zonu. Pielauzis egļu zarus, Niks tos meta zem riteņiem.
Nomocījusies stundas ceturksni, mašīna tomēr izrāvās no dūkņas. Atpakaļ braukt jēgas nebija, jākuļas kaut kā uz priekšu un jāatrod Asinovka. Būtu bijusi vismaz karte līdzi, citādi nācās paļauties uz kolēģu stāstīto. Redz, laikam viņš ir saputrojis ceļus, par ezeru nekas nebija teikts. Apstājies piekalnītē, Niks nolēma pie ezera notīrīt kurpes. Uz laipas sēdēja zēns un makšķerēja. Niks apslacīja kurpes ar ūdeni un ar zāles kušķi tīrīja nost jau kalst sākušos dubļus.
