Mantas bija jau sakravātas, kad notika kaut kas neparedzēts.
Mantas bija jau sakravātas, kad notika kaut kas neparedzēts. Darba kolēģis Tāli pierunāja aiziet uz kaut kādiem svētkiem, uz traktoristu vai slaucēju, to viņš tā arī nesaprata, kuri notika kolhoza klubā. Kā pa sapņiem viņš nodejoja visu vakaru ar gaišmatainu meiteni. Rītā viņš atmodās svešās mājās, svešā gultā ar vakarā iepazītu meiteni. Lilita izrādījās vetārsta meita. Tāli viņa bija sen ievērojusi un lauzījusi galvu, kā lai pievilcīgo direktoru pievāc sev. Liktenis Tāli pats iemeta meitenes rokās. Ar steigu tika sarīkotas kāzas, jo tāds nesmukums varēja izvērsties pamatīgā skandālā. Tomēr uztraukumam nebija pamata – viņam Lilita patika.
Lilitas kuplā radu saime ar skubu metās palīdzēt jaunajai ģimenei. Nepagāja pārāk ilgs laiks un netālu no internātskolas uzauga divstāvu nams, tiem laikiem tā bija greznība. Lilita pēc studijām kļuva juriste un sāka strādāt kolhoza kantorī. Viss bija jauki un labi, tikai stārķis nez kāpēc kavējās lidot garām Tālbergu namam. Tikai pēc vairāk kā desmit kopdzīves gadiem Lilita vīram dāvāja bērnus: meitu Benitu un dēlu Bruno. Cik Benita bija paklausīga, čakla un mācīties spējīga meitene, tik liels delveris bija dēls. Lilita pat devās uz Rīgu, lai Benita varētu studēt franču licejā, jo viņai bija talants uz valodām. Šajā čūkslienā meitai nebija nekādu izredžu.
– Kur Bruno? – Tālis uzmeta kasti uz virtuves galda. Viņa māte vēl ņipra izskata vecīte, mizoja kartupeļus.
– Kaut kas piezvanīja, un viņš pa galvu, pa kaklu aiznesās kā plēsts, -viņa dusmīgi atteica.
Tālis ielēja krūzē kompotu un iesēdās pītā krēslā.
– Es ar bažām gaidu, ka vienā jaukā dienā ieradīsies kāda skuķene un paziņos, ka gaida mana mazdēla bērnu. Nav sasniedzis pilngadību, bet jau meitu ģēģeris, – pukojās māte. – Būtu licis pie darba.
– Tagadējā jaunatne ir daudz gudrāka par mums, mēs ticējām, ka bērnus atrod kāpostos. Neko nevar darīt, ja daba viņu ir izveidojusi par smukulīti, – Tālis pajokoja. – Gluži kā mani.
Arī savos piecdesmit gados Tālis bija pievilcīgs vīrietis: ne pārāk gara auguma, labā fiziskā formā, aizvien vēl tumšiem, sirmot nesākušiem matiem.
– Piemini manus vārdus, ar labu tas nebeigsies, – māte bija sliktā omā.
– Bet ko viņam darīt? – Tālis nožāvājās. – Pietiek, ka mana jaunība un viss mūžs pagāja šajos džungļos.
– Atradis par ko žēloties! Tāda māja, amats, nauda, – māte uzskaitīja pa pirkstiem. – Kā tev trūkst?
Tālis paķēra zušu kasti un gāja uz pieliekamo kambari. Ar māti nebija iespējams mierīgi aprunāties. Sīkumaini pedantiska viņa visur pamanīja kļūmes un neprecizitātes. Viņam negribējās ielaisties garākās diskusijās, kur pēdējais vārds vienalga paliks mātei. Viņu gaidīja daudz svarīgākas darīšanas. Sestdien tiks svinēta jubileja un vēl jāpaspēj nokārtot šādas tādas lietas, jo ciemiņu gaidāms milzīgs pulks.
***
Jūnija gaišajās naktīs daba trīsuļoja gaidās – teju, teju pienāks saulgrieži, kad saulīte rotājas kalna galā pēc visīsākās gada nakts. Pat apmākušies debesi ļāva apjaust koku kontūras, ēkas un ceļu. Pļavas un tīrumi ziedēja, vissīkākais ziediņš izplatīja tikko jaušamu aromātu.
Asnāte spēra soli pēc soļa pa balti smilšaino taku, līdz nonāca pie veca ozola. Apsēdusies uz koka saknēm, meitene gaidīja, kad nāks viņas iemīļotais. Sirds satraukti pukstēja, lūpas tvīka, atceroties saldos skūpstus un mīļvārdiņus.
Acis sen bija apradušas ar nakts krēslu. Viņa nepacietīgi lūkojās turp, no kurienes gaidīja atnākam savu princi. Kā gan citādi, lai puisi dēvē, ja pati ir apaļa bārene, neko vairāk par internātskolas sienām nav redzējusi? Viņš ir bagātu vecāku dēls, kā lai nesalīdzina sevi ar pelnrušķīti, kuru uzlūkojis princis? Viņai nav ne dārgu kleitu, ne krustmāmiņas fejas, toties apburošs smaids un pievilcīgas bedrītes apaļajos vaigos. Asnāte nedomāja par nākotni, kā būs, kad nāksies atstāt skolu. Eksistēja tikai ierastie ikdienas mirkļi un laimes minūtes. Viņa vēlējās, lai tās turpinātos mūžīgi.
Odu nemitīgā dīkšana neļāva pasapņot, asinssūcēji bija aplam izsalkuši. Pulkiem uzmācīgie kukaiņi lidinājās apkārt, meitene tikko spēja tos atgainīt, laiku pa laikam pakasīdama niezošās vietas.
