– Tā nav sensācija, – Agrita pasmējās. – Protams, – Ilze pamāja ar galvu. – Lieta tāda, ka visās šajās reizēs ir darbojies misters X slēpies maskā.
– Tā nav sensācija, – Agrita pasmējās.
– Protams, – Ilze pamāja ar galvu.
– Lieta tāda, ka visās šajās reizēs ir darbojies misters X slēpies maskā.
– Ziņās stāstīja, – Laura atcerējās.
– Jā, tāpēc neklaiņojiet nakts laikā, – Ilze aizsteidzās izstāstīt jaunumu uz citu istabiņu.
Laura klusēja. Viņa domāja par Monvīdu. Tagad viņš vairs nešķita vecs, bet tikai vīrietis labākajos spēka gados.
Nākamajā nedēļā jauniete kā parasti, izejot no augstskolas ēkas, lūkojās, vai neredz Monvīdu. Viņa jau bija pieradusi pie neatlaidīgā pielūdzēja. Visu nedēļu nebija ne vēsts no Monvīda. Kur gan viņš bija pazudis? Laura jutās bezgala vīlusies. Vai tad viņš vairs nevēlas tikties? Laura pieķēra sevi domājam par vīrieti.
Piektdienas rītā istabiņas durvis pavēra kāds students un nobļāvās:
-Laura, aizej pie dežurantes.
Jauniete steidzīgi noskrēja uz pirmā stāvo, kur stiklotā kambarī kā sargsuns sēdēja dežurante. Studenti itin bieži tika saukti uz šejieni, kad kāds viņiem bija piezvanījis.
– Tev, meitenīt, kāds atsūtīja šo kārbu, – dežurante pasniedza garenu kartona kasti.
– Paldies. Kas to atnesa? – Laura jautāja.
– Nezinu. Es biju uz mirkli izgājusi. Kad atgriezos, tad arī atradu, -dežurante paskaidroja.
Laura nepacietīgi steidzās uz savu istabiņu. Uz kārbas vāka drukātiem burtiem bija norādīts istabas numurs un Lauras vārds. Ar trīsošiem pirkstiem meitene atsēja lenti. Agrita iesaucās pārsteigumā, arī viņa stāvēja blakus. Laura izņēma trīs sarkanas rozes un atklātnīti.
– Rozes ar metru gariem kātiem! – Agrita iespiedzās.
Ziedus bija atsūtījis Monvīds. Atklātnīte vēstīja, ka viņš Lauru aicina pavakariņot kopā restorānā vakarā, pulksten septiņos.
– Ak vai, – Laura noskuma. – Vai tad viņš nevarēja uzaicināt citā dienā? Man šodien jābrauc pie vecākiem.
– Aizbrauksi rīt.
– Es nevaru, man obligāti jābūt mājās. Mamma speciāli bija zvanījusi, – Laura bēdīgu sejas izteiksmi kodīja lūpas. – Monvīds var apvainoties, ja es neatnākšu. Ko lai iesāk? Es pat nezinu viņa telefona numuru.
– Paklau, – Agrita viltīgi ierunājās.
– Brauc vien mājās. Es aiziešu tavā vietā uz tikšanos un paskaidrošu, kāpēc tu nevari ierasties.
– Labi, – pēc mirkļa piekrita Laura.
– Tikai nepārcenties.
– Protams, draudzenīt, – Agrita bija priecīga. Tagad viņa varēs pamēģināt savaldzināt noslēpumaino bagātnieku.
Īpaši sajūsmināta Laura nejutās. Taču citas iespējas kā paziņot Monvīdam par vakariņu atcelšanu, viņa neredzēja. Ar smagu sirdi Laura piektdien aizbrauca mājup. Viņai bija nelāgas priekšnojautas.
* * *
Svētdienas rītā Laura skriešus aizskrēja uz kopmītnēm. Istabiņā vēl nebija nevienas iemītnieces. Pašā vakarā ieradās pārējās istabas meitenes, taču Agritas vēl nebija. Laura īpaši neuztraucās, jo gadījās, ka viņas draudzene uz lekcijām ieradās arī pirmdien ap pusdienlaiku. Vienīgi urdīja ziņkāre, ko teica Monvīds.
Arī pirmdien Agrita neieradās. Toties Laura tika pasaukta uz dežurantes istabiņu. Tur atradās kāds jauns vīrietis policista formā. Jauniete izbrīnīta nolūkojās, kā dežurante aizver aiz sevis durvis, atstādama viņus vienatnē. Tas nebija vienkāršs policists, bet gan izmeklētājs Niks Zvirbulis. Viņš no kabatas izņēma fotogrāfiju.
– Vai tu pazīsti šo meiteni?
– Agrita, – Laurai pēkšņi sāka klabēt zobi. – Mana… istabas draudzene.
– Kad tu viņu pēdējo reizi redzēji?
– Kas… kas notika? – Laura izbailēs paskatījās uz izmeklētāju.
– Agrita ir nogalināta, – izmeklētājs atbildēja.
Laura brīdi nespēja pateikt ne vārda. Trulu skatienu viņa lūkojās fotogrāfijā.
– Piektdien viņa devās uz tikšanos restorānā, manā vietā, – beidzot Laura spēja atbildēt.
Niks Zvirbulis sāka iztaujāt par Monvīdu, tad palūdza dāvanu kārbu un atklātnīti, ko bija atsūtījis vīrietis.
– Jūs domājat, ka Monvīds ir slepkava? – Lauras balsī neskanēja nekādas emocijas.
– Nē, neuztraucies, – Niks mierīgi teica. – Pēc tava stāstītā sapratu, ka tu pati nezini, kur dzīvo tavs draugs.
