– Oho! Izklausās vareni, – Māris teica. – Bet vienai tev nebūs pa spēkam šis bizness. – Kas to lai zina?
3.
– Oho! Izklausās vareni, – Māris teica. – Bet vienai tev nebūs pa spēkam šis bizness.
– Kas to lai zina? – Laima iesmējās. – Kurp mēs brauksim?
Zirgs bija apstājies krustcelēs.
– Ļausim zirgam izvēlēties mūsu likteni, – Māris pajokoja un palaida grožus vaļīgāk. – Paskat vien, pagriezās uz citu pusi, kā atrodas manas mājas.
Zirgs sajutis, ka pats ir situācijas noteicējs, sāka iet mierīgiem soļiem. Šo ceļu bija izvēlējies tikai tāpēc, ka tas bija nogreiderēts. Arī lops nav muļķis, lai bez vajadzības bristu pa sniegu. Māris atkal lika zirgam skriet. Garām zibēja apsnigušās priedes un nolīkušie bērziņi. Klāt arī vecās dzirnavas. Puisis apturēja zirgu. Pie pašas ceļa malas atradās mūri, upe iekalta ledū. Māris izkāpa no kamanām un apmeta grožus apkārt koka stumbram, lai Sarma nemuktu prom.
– Iesim paskatīties, – viņš saņēma Laimu aiz rokas. Skatīties tikpat kā nebija uz ko. Gadsimta sākumā šeit zemnieki veda malt graudus. Padomju varas gados dzirnavās neviens nespēra pat kāju, bet astoņdesmito gadu sākumā kāds uzņēmīgs cilvēks pacentās vajadzīgajām instancēm iestāstīt, ka dzirnavas var pārbūvēt par lielisku somu pirti.
Pēc remonta katru nedēļas nogali šeit pavadīja kāda jautra kompānija: gan mednieki, gan partijas ļaudis, dažreiz pat svinēja kāzas. Tad izcēlās ugunsgrēks, nav zināms, kas pie tā bija vainīgs, bet pāri palika tikai mūri.
– Interesanti, vai šīm dzirnavām ir saimnieks? – Māris domīgi jautāja.
– Nezinu, varbūt ka nav. Vienīgā mantiniece varētu būt Leonora, – Laima pamāja ar roku. – Viņai ir jau pāri astoņdesmit gadiem. Kādus trīssimt metrus tālāk, ceļa otrā pusē atradās Leonoras māja. No skursteņa lēnām kāpa dūmi.
– Laima, es nebiju pat iedomājies, kā man tevis pietrūks, – puisis apskāva meiteni un cieši pievilka klāt. Pietiekami ilgi skūpstījis Laimu, Māris jaunieti satvēra uz rokām. Puiša pūkainā lapsādas cepure no straujās kustības nokrita un noripoja pa sniegoto nogāzi lejup.
– Braucam pakaļ, – Māris ar Laimu nošļūca uz dibena pa stāvo nogāzi. Upe atradās pa labi, viņi sēdēja pļaviņā. Kājas sniegā bija iegrimušas līdz pat ceļiem. Puisis nopurināja cepuri un uzlika to galvā.
– Skaties, – Māris pastiepās un uzlika plaukstu virs kādas pēdas nospieduma. Vīrieša plauksta bija vienlīdz liela nospiedumam. – Vilks. Varētu būt tēviņš. Pēdas ir svaigas.
Mīlas skurbums pazuda kā nebijis. Jaunieši uzrāpās pa nogāzi un metās pie zirga. Viņi vēl nezināja, ka šīs pēdas ir tikai sākums kaut kam briesmīgam.
* * *
Pavasara vējš un saules siltie stari ātri aizdzina prom ziemu. Tikai vietumis ēnainākās vietās un mežā varēja redzēt irdenu, netīru sniegu. Tas netraucēja ziedēt zilajām vizbulēm, trallināt cīruļiem un mosties no ziemas miega citām radībām. Līdz ar pārmaiņām dabā, arī nelielajā sādžā vienlaikus izplatījās trīs jaunumi. Tas, kas notiek pasaulē, pat ja tā būtu zemestrīce vai prezidenta vēlēšanas, tā nenodarbina ļaužu prātus kā svaigas ziņas par to, ko dara tuvākais kaimiņš.
Boļeslavs Kārkliņš tāpat kā daudzi citi zemnieki uz jauno reformu par lopkautuvēm, sākotnēji raudzījās skeptiski. Taču kādu rītu viņš pamodās ar pavisam jaunām idejām. Boļeslava rīcībā bija šķūnis, kurā atradās dažādi krāmi. Nevajadzīgās mantas viņš izmeta laukā. Kopā ar dēlu Ojāru un znotu noklāja šķūnī cementa pamatu, ierīkoja noteces reni uz atkritumu bedri. Divas mucas, kādas parasti kolhozu laikos varēja redzēt ganībās, pildīja ūdenskrāna lomu. Visbeidzot viņš kaut kur nopirka saldējamās kameras, acīmredzot kādas ēdnīcas likvidācijas procesa rezultātā.
