– Es kategoriski pieprasu mainīt laiku! – kāda dāma spalgā balsī sarunājās ar salona apkalpotāju. – Esmu pastāvīgā kliente, jums ar to jārēķinās.
– Es kategoriski pieprasu mainīt laiku! – kāda dāma spalgā balsī sarunājās ar salona apkalpotāju.
– Esmu pastāvīgā kliente, jums ar to jārēķinās.
– Kundze, es nevaru patvarīgi izmanīt laiku, – laipni, bet noteikti salona darbiniece centās ieskaidrot, ka šodien visi seansi ir noslogoti. -Varbūt atnāciet rīt…
– Ak tā?! – te dāma pamanīja Alīdu un pienāca klāt. – Jūs uz solāriju?
– Jā, – Alīda pasmaidīja.
– Brīnišķīgi! – sieviete apsēdās otrpus zema galdiņa un pārmeta vienu kāju pāri otrai. – Cikos jums jāsauļojas?
Alīda pateica laiku.
– Vai nevēlaties pamainīties ar mani vietām? Es esmu tulks. Trijos jātiekas ar japāņiem, bet tieši tad paredzēta sauļošanās. Vakarā jābūt ballē, un man ir kleitai ar atkailinātu muguru. Saprotiet, kāda ķibele?
Alīda pamāja. Kādēļ lai neizpalīdz šai skaistulei?
– Mani sauc Vivita. Ja kādreiz ievajadzēsies tulku, apmeklē manu firmu, -sieviete pasniedza Alīdai vizītkarti. Lieta tika ātri nokārtota.
Alīda atkal garlaikoti šķirstīja žurnālu. Manikīre atbrīvosies tikai pēc pusstundas. Kā novilcināt laiku? Var, protams, doties uz kafejnīcu, kas atrodas ielas otrā pusē, taču viņai negribas nekur iet. Tagad sieviete jau sāka nožēlot, ka ir ļāvusi Vivitai sauļoties savā vietā.
Pēkšņi blakus telpā atskanēja kliegšana.
– Ko jūs ar mani izdarījāt? – histēriski brēca Vivita.
Nākamās minūtes līdzinājās murgpilnam sapnim. Salona darbinieki skrēja uz solārija telpām un atpakaļ. Arī Alīda tika ierauta šajā juceklī. Vivitas āda izskatījās sarkana, it kā būtu applaucēta ar verdošu ūdeni.
– Jāizsauc ātrā palīdzība, – beidzot kāds atjēdzās.
– Cik šausmīgi, – Alīda nodrebinājās. Palūgusi mēteli, viņa apģērbās. Kas varēja iedomāties, ka solīdā salonā var atgadīties tāda kataklizma? Kaut kas neredzēts! Ja viņa nebūtu pamainījusies vietām ar Vivitu, tagad izskatītos tāda pati. Bail iedomāties.
Daudzstāvu mājas pagalmā gozējās zaļš perlamutra krāsas mersedess. Tātad Reinis ir mājās. Uzskrējusi pa kāpnēm, viņa iegāja dzīvoklī.
– Vari iedomāties! Solārijā viena sieviete gandrīz vai izcepās, – Alīda apstājās pie spoguļa un ielaida ķemmi matos. – Nabadzīte, tā uztraucās par vakara balli. Ko tu meklē?
Reinis mēģināja atvērt sienas seifu. Saviebies, aizcirta durtiņas un virsū uzkarināja gleznu.
– Pazaudēju kodu. Varbūt tu redzēji mazu dzeltenu lapiņu? – Reinis steidzās pretī sievai. – Ar tevi pašu viss kārtībā?
– Jā, mīļais, – Alīda sniedza vīram skūpstu.
– Droši vien kāds misēklis ar lampām, – Reinis jau sāka pārmeklēt galda atvilktni. – Kur ir lapiņa?
– Tev laikam ir skleroze, – Alīda iesmējās un nopētīja vīru. Jā, pirmie sirmie mati pie deniņiem. Kā viņa tos agrāk nepamanīja? Ak Dievs, kā tas vecums pielavās pavisam nemanot.
– Varbūt atstāju birojā? – Reinis prātoja.
– Tev derētu vairāk pievērst uzmanību savai veselībai. Tu tik daudz strādā, izskaties pārguris un novecojis, – Alīda norūpējusies ieminējās.
– Varbūt! – viņš nebēdnīgi satvēra sievu aiz rokas un nosēdināja uz dīvāna. – Aizej pie ģimenes ārstes, – Alīda turpināja.
– Blēņas, kāpēc uzreiz dakteris? -Reinim tas nepatika. – Labāk paskatīsimies pērnā gada ceļojuma ierakstus. – Vīrs ielika videomagnetofonā kaseti.
Alīda pasmaidīja. Vai nav vienreizēji jauki, ka vīrs ir kļuvis tik romantisks?
* * *
Alīda piespieda magnetofona podziņu un atskanēja “Hameleonu” jaunākie ieraksti. – Ņem vēl, – viņa cienāja draudzeni ar šokolādes konfektēm.
– Kā tev tomēr veicas, – mazliet skaudīgi teica Ksenija. – Tev ir viss, ko var kārot sirds.
Alīda apmierināti pasmaidīja. Viņa itin bieži tikās ar skolas laika draudzeni. Atšķirībā no viņas, Ksenijas dzīve nebija rožu lauks, ērkšķu gan. Vīrs mīlēja ieskatīties glāzītē, darbs bija mazatalgots. Mūžīgie uztraukumi par to, ko likt vakariņu galdā.
