Katru reizi satiekoties ar draudzeni, Alīdai nācās uzklausīt žēlabas, nedienas ar vīru – dzērāju un bērnu palaidnības. Sirds izkratīšana arvien beidzās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: kā tev veicas!
Katru reizi satiekoties ar draudzeni, Alīdai nācās uzklausīt žēlabas, nedienas ar vīru – dzērāju un bērnu palaidnības. Sirds izkratīšana arvien beidzās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: kā tev veicas! Arī Ksenijas izskats bija nožēlojams – novecojusi, kaut arī viņas vienaudze, apģērbs nebija pirmā svaiguma, droši vien pirkts “second handā”.
– Tomēr man vienā ziņā ir labāk veicies. Man ir trīs dēli, kamēr tev tikai meita, – vismaz šajā jomā Ksenija jutās pārāka. Pašai nemanot, viņa bija aizskārusi draudzenes vārīgāko vietu. Alīda neteica neko, ko var gaidīt no tik nelaimīgas būtnes? Tā vietā, lai apstrīdētu Ksenijas teikto, Alīda sameklēja fotogrāfijas.
– Pēdējie uzņēmumi, ko Ģinta atsūtīja, – Alīda stāstīja. Viņas meita jau trešo gadu studēja savienotajās valstīs. Ksenija iekoda mēlē, jo dēliem mācībās īpaši neveicās, lai varētu studēt augstskolās.
– Vakar Reinis man uzdāvināja kažoku, – Alīda nolēma paķircināt draudzeni. – Man jau divi ir, galīgi izšķērdīgs ir kļuvis.
Ksenija aiz pārsteiguma noelsās. Ar sastrādātajām un nekoptajām rokām viņa bijīgi pieskārās mīkstajai ādai. Alīda uzmeta plecos kažoku un pagrozījās draudzenes priekšā.
Atskanēja telefona zvans.
– Jā,… jā, ..labi, – Alīda ērcīgi nometa klausuli. – Zvanīja Reinis. Lūdza, lai aizteku uz veikalu un nopērku sieru un augļus. Vakarā gaidāmi ciemiņi. Kā man negribas nekur iet! Kas tā par savādu iedomu, ja ledusskapis piestūķēts pilns ar dažādiem gardumiem!
– Tādi jau ir tie vīrieši, – piekrita Ksenija. – Manējais vakar lika izcept pankūkas, bet kad pasniedzu galdā, sāka bļaut, ka tā ir bērnu barība.
– Klau, varbūt tu vari aizskriet līdz veikalam? – Alīdai prātā iešāvās ideja. – Es tikmēr varētu sākt gatavot pīrāga mīklu.
– Protams! Tikai… Varbūt, tu atļausi…- Ksenija kārām acīm lūkojās uz pavirši nomesto kažoku. – Es nekad savā mūžā… Kaut reizi..
– Ģērb vien, – Alīda augstsirdīgi atļāva. Lai jau cilvēks papriecājas.
Veikals atradās blakus namā. Alīda atvēra paciņu un izbēra tās saturu stikla bļodā. Samaisījusi kēksa mīklu, viņa ieslēdza cepeškrāsni. Pīrāgs varēja sākt cepties. Sieviete sāka griezt uzkodas, tad paskatījās laukā pa logu. Ksenijai jau vajadzēja atgriezties, pat ja veikalā būtu bijusi garāka rinda. Kāpēc draudzene kavējas? Pēc laiciņa uztraukumu nomainīja sašutums. Ksenija droši vien devās nevis uz veikalu, bet aizlaidās uz mājām ar kažoku un naudu. Un rīt melos, acīs skatīdamās, un teiks, ka viņai uzbruka laupītāji. Draudzene!… Dusmas pieauga.
Paķērusi vīra veco jaku, Alīda izsteidzās laukā. Jāpajautā vismaz veikalā, vai Ksenija tur bija rādījusies.
Starpnamu pagalmā bija salasījies cilvēku bariņš. Turpat atradās arī ātrās medicīniskās palīdzības mašīna. Ziņkārības vadīta, Alīda iespraucās starp cilvēkiem, lai palūkotos, kas ir noticis. Viņa aizšāva mutei priekšā plaukstu, apvaldīdama kliedzienu. Cietusī bija Ksenija. Medicīnas darbinieki sievieti uz nestuvēm un iecēla mašīnā.
– Manu acu priekšā auto uzdrāzās virsū šai nelaimīgajai sievietei. Šoferis pat nedomāja palīdzēt, aizmuka prom, – kāda aculieciniece, kura bija izvedusi suni pastaigāties, stāstīja pārējiem.
