Doties uz policiju un visu izstāstīt? Hā, viņi teiks. Dāmīt, ej pie psihiatra. Tā gadās tikai filmās, un viņai taču nav pierādījumu.
Doties uz policiju un visu izstāstīt? Hā, viņi teiks. Dāmīt, ej pie psihiatra. Tā gadās tikai filmās, un viņai taču nav pierādījumu. Vienas vienīgas nejaušības. Nu un tad, ka Reinis aizsūtīja naudu uz Vāciju? Pieņemsim, ka vīrs gribēja sagādāt pārsteigumu. Palika nelabi ap dūšu? Bet varbūt viņa tiešām apēda kaut ko sliktu? Vīrs iemiga pēc kokteiļa? Nekā pārsteidzoša pēc smagas darba dienas. Nē, uz policiju viņa neies. Kaut gan…
Alīda priecīgi pasmaidīja. Izeja ir! Ideju pacentīsies īstenot tūlīt pat!
Mazliet ietonējusi plakstiņus, Alīda sevi spogulī kritiski aplūkoja. Bāla, zem acīm tumši loki. Tieši tas kas vajadzīgs.
Braucot pie firmas grāmatvedes, Alīda vēlreiz un vēlreiz domās iztēlojās sarunu.
– Ak, Sofija, – Alīda grūtsirdīgi nopūtās, kad viņas jau laiku bija runājušās. – Tev laikam nāksies meklēt citu darbu.
– Ko? – grāmatvede saausījās. – Vai ir kādas pretenzijas? Es slikti veicu pienākumus?
– Nē, ko tu, – Alīda ar kabatlakatiņu sāka berzēt acis. – Tu esi laba grāmatvede, tādu grūti būtu atrast. Visa vaina Reinī…
– Kas tad ir? – Sofija nervozi jautāja. Perspektīva zaudēt darbu nebija iepriecinoša.
– Viņam ir mīļākā, – Alīda pieliecās tuvāk un nelaimīgā balsī čukstēja. -Atrada palaistuvi Vācijā. Firmu grib likvidēt, grasās pievākt visu naudu…
– Bet kā tad tu? Vai tad tev nekas nepienākas?
– Nē, – Alīda kratīja sprogaino galvu. – Tur jau tā lieta, ka ne. Es palikšu nabaga kā bomzis.
Sofija sadrūma.
– Sofīt, palīdzi man.
– Ko es varu darīt jūsu nelāgumos? – Sofija novērsa skatienu, jau apdomādama, kur meklēt citu darbu.
– Tikai tu vari glābt firmu. Padomā, cik cilvēkiem nāksies zaudēt darbu? Reiņa dulluma dēļ. Sofīt, – Alīda labinājās klāt.
– Ko tu iesaki?
– Reinis jādabū aiz restēm. Tavās rokās ir dokumentācija. Tu zini likumus. Izdomā kaut ko, tad piezvani finanšu inspekcijai, – Alīda kaismīgi runāja.
– Un pie reizes arī mani cietumā, -pūcīgi piebilda grāmatvede.
– Nē, es tā nedomāju. Vai tiešām tev nekas neienāk prātā? – Alīda noskuma. Sofija virpināja pirkstos pildspalvu, tad sāka to grauzt, tik dziļi tā bija iegrimusi domās.
– Nekas nesanāks. Vajadzīgs Reiņa paraksts.
– Būs! – Alīda atdzīvojās. – Es viltošu vīra parakstu. Starp citu, tavai zināšanai reiz es tiešām parakstījos, kad Reinis bija lauzis roku.
– Lai notiek, – Sofija piecēlās un sāka meklēt ugunsdrošā skapī dokumentus. – Ja viss saies grīstē, vainīga būsi pati.
Grāmatvedes brīdinājumu Alīda palaida gar ausīm.
– Papīrus sakārtošu rīt. Kas vadīs firmu, kad Reinis sēdēs? – Sofija gribēja zināt. Par to Alīda nebija domājusi. Galvenais bija aizdabūt Reini prom. Viņa taču nevarēja teikt Sofijai, kas vīram padomā. Mīļākā – tas skan ticami un pavisam citādi.
– Es.
* * *
Mājup Alīda atgriezās kā spārnos. Tagad ir pienākusi viņas kārta izdarīt gājienu. Dzīvokļa durvis atvērās bez slēgšanas. Gaisā zili cigarešu dūmi, ka jāņem talkā ventilators un tie jāizdzenā.
