No virtuves skanēja pieklusināta Reiņa un kāda vīrieša murdoņa. To nevarēja dēvēt par sarunu – piebārstīta ar neķītrībām un žargoniem. – Kur tu biji? – Reinis nopētīja sievu.
No virtuves skanēja pieklusināta Reiņa un kāda vīrieša murdoņa. To nevarēja dēvēt par sarunu – piebārstīta ar neķītrībām un žargoniem.
– Kur tu biji? – Reinis nopētīja sievu.
– Veikalā, – Alīda nolaidās uz zemes, pirmītējās fantāzijas par vīru un restēm sabruka kā smilšu pils.
Uz virtuves galda atradās pudele, sagriezts speķis un ķiploki. Svešais vīrs atieza smaidam nomelnējušus zobus. Alīda riebumā novērsās un neteikdama ne vārda izgāja no virtuves.
– Kas tā par cūcību? – viņa nikni uzprasīja vīram, kurš sekoja tai pa pēdām.
– Kuš, kuš, Alīdiņ, – Reinis pielavījās viņai no mugurpuses un apvija rokas ap vidukli. – Nekliedz, tas ir santehniķis. Vannas istabā bija sācis tecēt krāns. Es taču nevarēju viņu barot ar ikriem vai cienāt ar konjaku. Tādiem vīriem ir vajadzīga prasta barība.
– Lai viņš iet prom, – Alīda nikni atgrūda vīru. – Man tagad nāksies berzt un tīrīt visu virtuvi. – Labi, brālīt, paldies par pusdienām, – santehniķis ar koferi rokās streipuļoja uz durvīm. Reinis pasteidzās izvadīt santehniķi no dzīvokļa.
– Tā sanāca Gera, neko nevar darīt, – Alīda dzirdēja, kā vīrs atvainojas svešajam.
Saērcināta viņa iegāja virtuvē, paķēra neizdzerto pudeli un izlēja izlietnē. Pakāpusies uz palodzes, sieviete atvēra vēdlodziņu. Pamanījusi cigaretes izdedzināto caurumu aizkaros, Alīda aizsvilās. Piedevām Ziemassvētku kaktusa podu izdaiļoja piemētāti izsmēķi.
– Tu esi āzis, – viņa uzbruka Reinim, tam ienākot virtuvē. – Jaunie aizkari sabeigti. Vai puķe jums traucēja? Āzis!
– Nekad! Vai dzirdi! – Reinis nobālēja, tad, sagrābis Alīdu aiz kakla, šņāca tai ausī. – Nekad mani nesauc par āzi.
Pagrūdis no visa spēka smakt sākušo sievieti, Reinis dusmīgi aizcirta aiz sevis virtuves durvis. Tūlīt viņš arī atstāja dzīvokli.
Krampjaini rīdama asaras, Alīda gulēja uz grīdas. Tas vairs nebija Reinis, kuru viņa mīlēja un pazina. Tas bija necilvēks. Saklausījusi neatlaidīgi skanam telefona zvanu, Alīda ar pūlēm pieslējās kājās. Turēdamās gar sienām, viņa taustījās uz priekšu.
– Jā, – viņa tikko spēja runāt.
– Alīda Jaunzema? – klausulē atskanēja sveša, nepazīstama vīrieša balss.
– Jā.
– Ar jums viss ir kārtībā?
– Jā, – Alīda neizpratnē vēl ilgu laiku turēja drebošās rokās klausuli, nesaprazdama, kas viņai varēja zvanīt.
