– Māri, tevi kāds sprukstiņš meklē. Saka, ka tavs draugs, – no pārdomām puisi iztraucēja darba kolēģis. Noslaucījis netīros pirkstus, Māris izgāja no autoservisa telpām.
8.
– Māri, tevi kāds sprukstiņš meklē. Saka, ka tavs draugs, – no pārdomām puisi iztraucēja darba kolēģis.
Noslaucījis netīros pirkstus, Māris izgāja no autoservisa telpām. Tiešām, pagalmā grozījās kāds garš, rudmatains jauneklis. Māris jau gribēja iebilst, ka nepazīst viņu, bet svešais tik ātri pavicināja gar acīm izmeklētāja apliecību, ka puisis aizvēra muti.
– Iesim tālāk un aprunāsimies, – Niks teica. Viņš bija jauns, tāpēc negribēja pielietot vecās metodes, bļaustoties pa labi un kreisi: es esmu policists, bet tas tur ir aizdomās turamais. Un ja cilvēks nav vainīgs? Pat – ja vainīgs, kamēr nav pierādīts, nedrīkst teikt – noziedznieks. Turklāt Nikam nebija nekādas pieredzes, viņš vadījās pēc acumirklīgas idejas, nedomādams, var tā teikt vai nē.
– Stāsti visu, ko darīji pie dzirnavām Leonoras slepkavības dienā, – Niks teica, kad viņi apsēdās uz sola. Pret Māri viņš pavērsa ieslēgtu diktofonu.
– Vai tad nepietiek ar to, ka mani nopratināja iecirkņa inspektors? -jautāja Māris. – Es jau visu pateicu. Es neesmu vainīgs.
– Šo lietu izmeklēju es. Stāsti vēlreiz.
Māris negribīgi iesāka stāstīt, ka bija nolēmis aprunāties ar Leonoru par jumtu. Istabā viņas nebija.
– Stop! Tu ienāci istabā bez klauvēšanas? – Niks taujāja.
– Jā. Durvis bija vaļā. Iegāju, nav neviena. Izgāju pagalmā, skatos – Leonora iznāk no kūts ar kastroli rokās. Vēl pajautāju, vai sivēnam lēja barību? – Māris stāstīja.
– Un ko viņa atbildēja? – izmeklētājs ar šķietamu interesi uzprasīja.
– Teica, ka sivēnu netur. Paaicināja uz istabu.
– Labi. Tālāk.
– Devos uz dzirnavām, aizmūrēju stūrī plaisu, izpeldējos, tad nolēmu braukt uz Rīgu.
– Kādēļ?
– Lai satiktu Laimu. Viņa tagad ir Itālijā.
– Kādas markas automašīna atradās netālu no dzirnavām?
Šis jautājums Māri izsita no līdzsvara. Puisis kādu laiku domāja.
– Neesmu pārliecināts, bet varēja būt “Fords”. Ūdenskrātuvē divi vīri makšķerēja, droši vien tā piederēja viņiem, – Māris rauca pieri, mēģinādams vēl kaut ko atcerēties.
– Droši vien. Pazīstami?
– Nepazinu.
– Labi, Māri. Vari atgriezties darbā, tikai neaizmirsti, ka tu nedrīksti atstāt savu dzīvesvietu, – Niks piecēlās.
– Bet es neesmu vainīgs!
Niks neatbildēja. Kas vainīgs, kas nav, to viņš pats noskaidros. Pagaidām Niks nevarēja izdomāt, kāds motīvs varēja vadīt Māri, ja viņš tiešām ir vainīgs.
* * *
Ceļa abās pusēs auga liepas, bet kalnā blakus mājai stāvēja zibens šķelts bērzs, pa pusei nokaltis, pa pusei zaļojošs. Mājas bija vecas, celtas pēc sensenās paražas, kad ģimenē auga kā minimums pieci – astoņi bērni. Te dzīvoja Lidija.
Niks sēdēja uz dīvāna un vēroja istabu, kamēr pati saimniece aizgāja pēc bērzu sulām, jo laiks bija sutīgs un ciemiņš ir jāpacienā, neskatoties uz to, kas viņš ir.
