23.jūlijā – sestdienā – solīja lietu ar pērkonu, bet tas nespēja nobaidīt vecos sibīriešus, kas no kultūras centra devās ceļā uz Ikšķili, kur notika 7. politiski represēto salidojums.
23.jūlijā – sestdienā – solīja lietu ar pērkonu, bet tas nespēja nobaidīt vecos sibīriešus, kas no kultūras centra devās ceļā uz Ikšķili, kur notika 7. politiski represēto salidojums.
Ceļš bija interesants, jo mūsu mazā Latvija ir skaista! Tikai žēl, ka redzējām tik daudz nenopļautu pļavu.
Skaidrītei bija līdzbraucēji – mazbērni Inga un Māris. Braucot gar Daugavas krastu, viņa stāstīja bērniem par vareno un skaisto upi, jo lauku bērni tik reti tiek garos braucienos.
Koknese! Mēs taču nevarējām neiebraukt un neapskatīt varenās pilsdrupas. Šīs pilis kādreiz būvējuši mūsu senči un ne jau ar mūsdienīgu tehniku. Te arī tapa dažas grupas bildes.
Bijām Ikšķilē! Un tāpat kā katru gadu arī šogad mūs sagaidīja mājas saimnieki – vietējā policija, norādot, kur nolikt mašīnas.
Salidojumu ar īsu uzrunu atklāja Latvijas Politiski represēto apvienības priekšnieks Gunārs Resnis. Tālāk vārds tika dots Ikšķiles saimniekam Jānim Rudzītim. Represēto aicinājumu, kas arī publicēts “Latvijas Avīzē” 23.jūlijā, nolasīja Tālivaldis Pētersons.
Pēkšņi virs estrādes parādījās melns negaisa mākonis un atskanēja pērkona grāvieni. Lija tik stipri, ka visi sēdēja zem lietussargiem un plēvēm. Bet nebēga neviens, smējās, vai nu sibīrieti var Latvijā ar kaut ko nobaidīt. Pēkšņi uzspīdēja saule, mikrofonā atskanēja Ances Krauzes un Normunda Rutuļa dziesma. Sākās koncerts, kas ilga vairāk par stundu. Abi dziedātāji bija gandarīti, jo ziedu klēpji nebija aiznesami. Solisti ielūdza uz koncertu 3.septembrī filharmonijas zālē, pie klavierēm būšot pats maestro Raimonds Pauls.
Bija vairāk nekā 2000 cilvēku. Kalniņā spēlēja Ciemupes orķestris, dega ugunskuri, un visiem bija labi kavēties atmiņās par to, kas bijis un pārdzīvots. Tika arī pārspriests, kas pašreiz notiek Veselības ministrijā.
Gulbenes rajona polititiski represētie mīļu un sirsnīgu paldies saka Gulbenes pilsētas domei, kā arī Aivara Kliesmeta autobusa šoferim Valdim Niedram, jo tikai ar viņu palīdzību veicām šo ceļojumu. Tāpat paldies politiski represēto priekšnieces vietniecei Skaidrīte Skrabei par labi veikto organizatorisko darbu.
