Gulbenieši Inga un Dailis Kadiļi šovasar atzīmēja kopdzīves 15 gadus. Sākot sarunu, viņi abi piebilst, ka nekādā gadījumā nepretendē uz ideālas vai paraugģimenes statusu.
Gulbenieši Inga un Dailis Kadiļi šovasar atzīmēja kopdzīves 15 gadus. Sākot sarunu, viņi abi piebilst, ka nekādā gadījumā nepretendē uz ideālas vai paraugģimenes statusu.
Viņi esot kopā tādēļ, ka viens otru ļoti mīlējuši. Tādēļ, ka grūtības satuvina. Tādēļ, ka ir trīs bērni – Ance, Kārlis Edžus un Madara. Tādēļ, ka viņi joprojām mācās pelēko ikdienu veidot interesantu.
– Kad sapratāt, ka esat nepieciešami viens otram?
Dailis: – Pēc armijas 1988.gadā veidoju studentu vienības un gāju uz ballēm meklēt vienībām meitenes. Satiku gulbenieti Evu Birznieci un lūdzu, lai viņa atrod desmit meitenes. Inga bija manā vienībā. Viņa bija jautra, viena pati varēja tikt galā ar desmit puišiem, spēja visus izrīkot, sportiska. Es jau nebiju vienīgais, kas uz viņu skatījās. Vairākiem patika. Uzreiz pēc vienības es viņu aizvedu uz kalniem, uz Hibīniem.
Inga: – Studentu vienība bija labākā vieta, kur iepazīt otru cilvēku. Tad redzi, kā otrs strādā, dzīvo, novērtē viņa atbildības sajūtu. Protams, kalnos es uz viņu sāku skatīties citādām acīm. Jā, neliegšos, uz mani skatījās vairāki puiši, un es domāju, ka draudzēties jau varētu ar viņiem visiem, bet ar kuru nodzīvot mūžu? Tikai ar Daili. Un ar laiku manī šī pārliecība nostiprinās arvien vairāk un vairāk, ka atrasts ir īstais cilvēks.
– Vai izrīkošanas spējas Inga ir saglabājusi?
Inga: – Jā, šīs spējas esmu saglabājusi (smejas). Tomēr labākais ir tas, ka Dailis izrīkojumiem nepakļaujas. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ es viņu cienu. Ja viņš visam būtu pakļāvies, cieņu būtu zaudējis.
Dailis: – Es negribu, ka kāds pār mani valda.
– Kas ir citādāk nekā pirms 15 gadiem?
Dailis: – Iet jau mums raibi. Kopdzīve iet augšā un lejā, gluži kā kosinuīda. Ar jūtām ir tāpat.
Inga: – Kad vēl nebija to zināšanu, kas tagad ir, tad tiešām gāja visādi. Varēju apvainoties par visādām muļķībām un sīkumiem. Tad, kad es apprecējos, biju tik laimīga! Esmu dzimusi un augusi Bauskas rajonā. Daiļa dēļ es varēju visu atstāt un uz Gulbeni atnākt kā spārnos. Es šeit atnācu ar mīlestību un tieši ar šīm jūtām pieņēmu visu pilsētu un cilvēkus. Remontējām māju. Iejaucu divus spaiņus ar krāsām un skriešus uzskrēju pa kāpnēm. Tagad man šīs lidojuma sajūtas pietrūkst.
Reizēm es Dailī redzu tikai to skaisto un labo un esmu pateicīga Dieviņam, ka esam kopā. Ir arī dienas, kad pati jūtos nogurusi, nervoza, tad arī uz viņu paskatos ar kritiskāku aci, bet tas ir normāli. Saprotu, ka pie daudziem nelāgiem mirkļiem pati esmu vainīga, jo Dailis pēc būtības ir mierīgs. Esmu iemācījusies, ka arī starp laulātajiem jābūt kādam attālumam, nedaudz brīvības sajūtai. Nevar pieprasīt visu laiku būt kopā.
Man bija vēlēšanās Daili pārveidot pēc sava prāta. Tas, protams, radīja konflikta situācijas. Vajag laiku, lai samierinātos un otru pieņemtu tādu, kāds viņš ir. Es esmu raudulīgāka, emocionāla, tomēr līdzsvarota. Dailis dusmās iekarst ātrāk. Tagad, ja sastrīdamies, abi uzreiz izlīgstam. Agrāk spītējāmies un nerunājām. Kāpēc jādzīvo tumšajos brīžos, ja lemts dzīvot gaiši? Kāda jēga dzīvot aizvainojumā? Reizēm es nervozēju, trakoju, Dailis no malas pasaka, kā ir. Ne grāmatās salasītu gudrību, bet dzīves gudrību.
– Vai jums ir ģimenes draugi?
Inga: – Mēs esam jocīgi. Šķiet, ka mēs abi neprotam draudzēties. Varbūt tādēļ abi divi tādi esam kopā. Abi daudz strādājam un neesam iemācījušies no sirds kārtīgi atpūsties kopā ar draugiem.
– Jūs ceļojat. Tas ir jūsu ģimenes lielākais vaļasprieks.
Inga: – Jā, salīdzinoši ar citiem mēs daudz ceļojam. Tomēr mūsu dzīvei nav līdzsvara. Visu laiku ir darbs, tikai desmit procenti no laika tiek veltīti ceļošanai. Tas vien nozīmē, ka mēs vēl esam meklējumos, kā atrast sev vairāk laika. Trīs bērni mūs ir izvēlējušies kā vecākus, tas pierāda, ka mums ir jācenšas.
– Bērnus audzināt bez dusmām?
Dailis: – Es gribu bērnus veidot pēc sava prāta, nevis pieļaut, ka viņi veido mani (smaida). Ja lieku viņiem strādāt un viņi negrib, tad saprotu, ka ar varu spiest arī nav jēgas. No laba prāta bērni izdara daudz vairāk.
– Jūs abi izdomājāt pilsētā veidot tūrisma informācijas centru. Kāpēc?
Dailis: – 1996.gadā biju Rīgā, “Balttour” (Baltijas tūrisma gadatirgū). Tajā brīdī sapratu, ka pilsētā jābūt centram ar “I” burtu (informācija).
Inga: – Es Daili atbalstīju. Ja tie ir viņa sapņi, lai tie piepildās. Tas gan nenācās viegli. Sākotnēji tas bija patriotisma un iedvesmas darbs. Tā bija iespēja realizēt arī mūsu vaļasprieku.
– Jūs ļaujat viens otram piepildīt sapņus?
Dailis: – Laikam. Ingai bieži esmu uzdevis jautājumu, kas ir viņas sapņi. Īsti tos vēl neesmu nodefinējis. Jūtu, ka viņas sapnis ir laimīga ģimene, lai mēs visu laiku būtu kopā.
Inga: – Daiļa sapnis bija lauku māja. Tas bija reālākais sapnis, ko viņš arī ir īstenojis. Man gan bija grūti piekrist kredīta ņemšanai. Tagad mums ir šī lauku māja Galgauskas pagastā, vārdā “Ozoldruvas”. Ozolu apkārt gan nebija, tos mēs paši sastādījām.
Dailis: – Man šķiet, ka mūsu ģimenē Inga ir garīguma turētāja, es atbildu par materiālo pusi. Bet es tagad sapņoju par laiku, kad mēs varēsim aizbraukt uz “Ozoldruvām” nevis strādāt, bet atpūsties. Es jau vienmēr tāds – ar Napoleona plāniem. Inga man palīdz reizēm “nosēsties uz zemes”.
– Bērnu audzināšana balstās uz abiem?
Inga: – Dailis palīdz un atbalsta, tomēr šobrīd tas vairāk balstās uz maniem pleciem. Godīgi varu atzīt, ka jūtos nedaudz nogurusi. Tas nav bērnu dēļ, bet gan tādēļ, ka ir pārāk daudz pienākumu vēl bez bērniem. Abas mājas – pilsētā un laukos. Kaut kā ir par daudz, bet es pagaidām neredzu citu iespēju, kā savas dienas da-rīt vieglākas (smaida). Man pietrūkst laika sev, tik ļoti gribu atslēgties. Vajadzētu ceļot.
Dailis: – Labi, nākamvasar to darīsim. Es jau pats esmu slims, ja nevaru ceļot. Jau tagad kaļu nākamvasaras ceļojuma plānus. Kopā esam bijuši daudzās skaistās vietās, kuras nevar aizmirst – Hibīnu kalni, Moldāvija, Krima, ar velosipēdiem Tatru kalnos. Pēdējais lielākais ceļojums bija uz Gotlandi. Pirms trīs gadiem bijām Slovākijas kalnos. Daudz esam ceļojuši Latvijā, visus novadus vēl neesam redzējuši, piemēram, Liepājas dienvidrajonu. Vienalga, kur arī būts, vienmēr velk uz mājām. Ja dzīvo šeit ar pozitīvu attieksmi, tad te nav slikti.
Inga: – Te viss ir. Skolas. Mazpilsētas miers, nevis lielpilsētas steiga.
– Vai viens no otra darba kaut ko mācāties?
Inga: – Es novērtēju Daiļa darbu. Būt par ugunsdzēsēju ir grūti. Viņam patīk glābšanas misija. Man šķiet, ja viņu kāds sauktu palīgā arī ārpus darba, viņš to darītu, par ģimeni viņš tajā brīdī nedomātu.
Dailis: – Tā ir. Ja tā nebūtu, es jau sen būtu aizgājis un sameklējis citu darbu.
Inga: – Pati šoruden skolā vēl nedomāju atgriezties. Vēl vēlos sevi dot Madarai, kurai tikko palika gads. Protams, līdzekļi tagad jātaupa, dzīvojam vienkāršāk. Ja agrāk atļāvos pirkt grāmatas, tagad to esmu uz laiku atlikusi. Kaut kas ir jāupurē. Man ir jābūt mierā ar vietu, kur es esmu tagad.
Dailis: – Esmu novērtējis skolotāja darbu. Bieži esmu teicis, ka viņai jāiet prom no skolas. Es pat atradu citur darbu, bet viņa nepiekrita. Atzīstu, ka skolotājs vienmēr, dzīvodams līdzi bērniem, jūtas jauns. Un, ja Inga jūtas labi, darot šo darbu, es to atbalstu.
– Jums ir īpašas ģimenes tradīcijas.
Inga: – Tagad jūtam, ka pietrūkst laika, ko abi varētu pavadīt kopā divvientulībā. Nevaram izrauties no mājas ritma. Reizēm Madaru uzticam vecākajai meitai un abi dodamies braukt ar velosipēdiem. Esam domājuši par to, lai mūsu mājās būtu savas īpašas tradīcijas, lai bērni justos laimīgi.
Dailis: – 1.septembrī katru gadu rīkojam Dārza svētkus. Kad vecākā meita Ance sāka iet 1.klasē, tos veidojām pirmo reizi. Saaicinājām tuvākos draugus un domājām par visādām jautrām izdarībām piemājas dārzā. Spēlējām teātri. Jāņus svinam citādāk. Mēģinām svinēt kā senči. Arī Ziemassvētkus esam iecerējuši svinēt tikai laukos un pēc latviskām tradīcijām, egli greznojot mežā. Mums viss pakārtots gadalaikiem. Vasarā un rudenī – velosports, pavasarī – braukšana ar laivām, ziemā – slēpošana. Pagājušajā ziemā braucām ar slaloma slēpēm.
Inga: – Savās domās esmu plānojusi pat pirmā sniega svētkus un citus, lai mūsu bērniem vairāk būtu svētku dienu.
Vasarā ir daudz jubileju. Kārļa Edžus jubilejā bijām Rankā, jājām ar zirgiem. Ances jubilejā Tirzas upē laidām svecītes. Madarai kristības svinējām lauku mājā pēc senlatviešu paražām. Ar pādītes (krustāmais bērns) dīdīšanu, kad visiem viesiem Madara gāja no rokas rokā un katrs teica laba vēlējumu un deva dāvanas. Nesen sadomājām braukt uz Stāmerienu skatīties saulrietu. Es šādus brīžus gribu vairāk. Gluži kā grāmatā “Mazais princis”, kas atrada laiku paskatīties saulrietā.
