Šogad Pasaules Veselības diena ir 7.aprīlī. Tās devīze – “Veidosim kopīgi bērniem draudzīgu pasauli!”. Kopīgi – vecāki, pedagogi, pašvaldību darbinieki un vadītāji, policija, nepilngadīgo lietu inspektori un arī paši bērni.
Šogad Pasaules Veselības diena ir 7.aprīlī. Tās devīze – “Veidosim kopīgi bērniem draudzīgu pasauli!”. Kopīgi – vecāki, pedagogi, pašvaldību darbinieki un vadītāji, policija, nepilngadīgo lietu inspektori un arī paši bērni.
Pasaules Veselības organizācija šajā dienā aicina visas valstis izvērtēt un veicināt iespējas bērniem augt, pilnveidoties un dzīvot drošā, veselīgā vidē. Lai pievērstu politiķu, atbildīgu amatpersonu un iedzīvotāju uzmanību videi, kurā bērni dzīvo, Veselības veicināšanas centrs sadarbībā ar Pasaules Veselības organizācijas Latvijas pārstāvniecību un UNICEF Latvijas Republikas Nacionālo komiteju organizēs daudzveidīgus pasākumus.
To uzdevums ir pievērst uzmanību. Tā ir atzinuši arī mediķi un pensionāri, gatavojoties piketiem – darām to, lai pievērstu sabiedrības uzmanību. Labi, ja tas izdodas, bet visbiežāk ir tā, ka sabiedrībā paēdušais izsalkušo nesaprot.
Statistikas dati liecina, ka pasaulē 2000.gadā vairāk nekā 4,7 miljoni bērni, jaunāki par pieciem gadiem, ir miruši no saslimšanām, kuras izraisījusi neveselīga vide. Vairāk nekā
13 000 bērnu mirst no briesmām, ko izraisa vide, kurā viņi dzīvo, mācās, rotaļājas un veidojas par radošām personībām. Ko tad uzskata par neveselīgu vidi? Nedroša pārtika un ūdens, pastiprināts iekštelpu piesārņojums, arī mikroorganismu izraisītas smagas saslimšanas, malārija, tropu drudzis, hepatīts, citas infekcijas un grauzēju izraisītas saslimšanas, ievainojumi, ceļu satiksmes negadījumi, noslīkšana, apdegumi un saindēšanās.
Ir traģēdijas, ko neviens nevar novērst un pasargāt bērnu, tomēr visos gadījumos ir vainīgais, kas agrāk vai vēlāk saņem sodu. Domāju, ka daudzi vēl atminas gadījumu Alūksnē, kad vasarā pirms diviem gadiem sieviete, kurai nav pat autovadītāja apliecības, apdzīvotā vietā, ievērojami pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, notrieca jauniešus, kas brauca ar mopēdu, tā rezultātā viens no gūtajiem ievainojumiem mira. Vainīgā persona nav apcietināta un vēlas piedzīt atlīdzību no cietušajiem.
Kā šādā gadījumā lai runā par drošu vides veidošanu bērniem, ja dzīvojam sabiedrībā, kurā pat valstij uzticību zvērējuši sabiedrības pārstāvji paliek līdz pēdējam elpas vilcienam uzticīgi tikai savtīgajām interesēm? Kā var palikt nesodīta persona, kas atņēmusi dzīvību jaunam cilvēkam?
Lai rūpētos par drošību, daudzās Latvijas pilsētās vecāki vēlas kopā ar policijas darbiniekiem patrulēt ielās. Manuprāt, arī tās ir rūpes par bērniem draudzīgas pasaules veidošanu, bet, cik tās būs lietderīgas? Paši policijas darbinieki uz to raugās skeptiski – ja jau tauta grib, lai iesaistās, bet labuma nekāda. Tam gan negribētu piekrist, jo varbūt tomēr kāds nepilngadīgais sapratīs, ka dzīvi tomēr ir vērts krāsot citādās krāsās.
Trūkst sadarbības un uzticēšanās starp sabiedrību un augstākajām instancēm, starp vecākiem, bērniem un izglītības iestādēm. Vecāki iet ielās, jo uzskata, ka nepilngadīgo lietu inspektori neko nedara, vai arī vienkārši grib palīdzēt, bet, ja aiztur viņu dēlu vai meitu, gādīgu vecāku instinkta mudināti, aklas mīlestības vadīti, ķeras inspektoriem krāgā.
