1. Es viņus pamanīju ne uzreiz – pirmssvētku noskaņa valdīja arī šajā veikalā un lika cilvēkiem drūzmēties pie plauktiem.
1.
Es viņus pamanīju ne uzreiz – pirmssvētku noskaņa valdīja arī šajā veikalā un lika cilvēkiem drūzmēties pie plauktiem. Es viņus izdzirdēju. Lai gan – sarunājās visapkārt: ko pirkt, ko izvēlēties, kas būtu labāks, kas garšīgāks. Arī es pati pabrīdim ar skatienu meklēju – kur atrodas man vajadzīgā prece…
“Nopērc maziņo!” atskanēja man blakus brīdī, kad stāvēju pie piena produktu stenda.
Tā kā pati jau biju pastiepusi roku pēc krējuma mazā trauciņa, tobrīd šai komandai nepievērsu uzmanību. Vēl jo vairāk – tā noteikti nebija domāta man – tobrīd uz veikalu biju atnākusi bez pavadoņa, kurš man varētu ko pieprasīt…
“Nopērc maziņo!” diezgan prasīgi atskanēja vēlreiz man aiz muguras, kad skatījos uz desu luņķiem un gaļas gabaliem.
“Kādu te maziņo?” prātā sev jautāju, pasniegdamās pēc “Zemnieku gaļas” gabaliņa.
Tajā pašā laikā prāts aptvēra, ka prasītājs nerunā maza bērna balsī, kuru visai bieži ierasts dzirdēt kaut ko pieprasām. Drīzāk pieauguša cilvēka, varbūt pat vīrieša balsī. Ziņkāri paskatījusies pār plecu, manīju vien vairākus gados vecākus cilvēkus. Kārtējo reizi nodomājusi, ka daudz ir tādu, kam nākas pārdomāt pirkumus, lai varētu sabalansēt izdevumus, pagriezos uz konservu sekcijas pusi.
Jau pēc brīža aiz muguras atkal izdzirdēju uzstājīgo balstiņu: “Nopērc maziņo!” Tobrīd gan tas izskanēja kategoriskāk un niknāk, tāpēc atskatījos pār plecu.
Tieši man aiz muguras ar skatu uz pretējo pusi – uz dārzeņu stendu – stāvēja pāris: viņa – korpulenta, paprāva auguma kundzīte gaišpelēkā ziemas mētelī, baltu mohēras lakatu; viņš – sīks, kalsns, plecos sakumpis vīrelis padilušā, bet tīrā pusmētelī un visai aizvēsturiskā ziemas cepurē, kuru reiz dēvēja par “pižiku”.
Īsajā brīdī, kamēr viņus vēroju, manīju, kā no vīreļa kabatas izšāvās kalsna roka, piesita blakusstāvētājas elkonim: “Nopērc maziņo!”, tad nervozi saraustīja cepures ausi, paknibināja ūsas un ieslīdēja atpakaļ kabatā.
