Antoņina Iekļava, kas daudzus gadus strādājusi par Beļavas kultūras nama vadītāju, tagad ir Beļavas pirmsskolas izglītības iestādes pedagogu kolektīva locekle.
Antoņina Iekļava, kas daudzus gadus strādājusi par Beļavas kultūras nama vadītāju, tagad ir Beļavas pirmsskolas izglītības iestādes pedagogu kolektīva locekle. Var teikt, ka mazajiem beļaviešiem ir pašiem savs Salatēvs, jo arī Antoņina ir šīs gada nogales profesijas ilggadēja pārstāve.
Vairāk nekā 20 gados bijis ne mazums interesantu atgadījumu. “Kad manai meitai bija trīs, bet otrai – seši gadi, abas strīdējās, ir mamma Salatētis vai nav? Skaļā diskusija notika kultūras nama zālē. Jaunākā bilda, ka Salatēvs nav mamma, jo viņa uzāvusi zābakus un kopā ar kaimiņieni kaut kur aizgājusi. Dzirdēju, ka mazākā sauca: “Bet zābaki taču ir mammas!” Beigu beigās viņai tomēr izdevās vecāko māsu pārliecināt, ka mamma tā noteikti nav, jo veikalā visi zābaki taču ir vienādi,” smejas Antoņina.
Kad meitas paaugušās, viena no viņām pārģērbusies peles kostīmā, lai kopā ar mammu piedalītos pasākumā. Apmēram mēnesi pēc Ziemassvētku pasākuma Antoņina saņēmusi fotogrāfiju, kurā redzama viņa Salatēva kostīmā un meita peles tērpā. Otrā pusē fotogrāfijai uzrakstīts “Kāda māte, tāda meita”.
Antoņina atceras vēl kādu gadījumu, kad labot situāciju palīdzējuši bērni.
“Kopā ar grupiņas bērniem iestudējām izrādi par Salatēti, kura lomā biju es. Katru dienu gājām uz kultūras namu, lai mēģinātu uz lielās skatuves. Tik ļoti labi biju iegaumējusi katra bērna tekstu, ka bez ilgas domāšanas varēju pateikt priekšā, bet par savu sakāmo daudz nedomāju. Pienāca pasākuma diena, es – Salatēva tērpā. Spēlējām lugu. Visiem, kam vajadzīgs, čukstēju priekšā tekstu, bet tad, kad pienāca mana kārta runāt, savu sakāmo biju aizmirsusi. Pēkšņi dzirdēju, ka viena meitenīte sāk runāt manu tekstu. Protams, pārējie brīnījās, kāpēc Salatēvs runā kā bērns. Visi sāka smieties, bet es, atcerējusies vārdus, turpināju sakāmo, tik tikko spēdama savaldīt smieklus. Biju pārsteigta, cik dziļi bērni bija iejutušies tajā, kas notiek uz skatuves,” stāsta Antoņina.
Viņa pārliecinājusies, ka mazajiem bērniem Salatēvs vai Ziemassvētku vecītis joprojām ir kā brīnums, kas atnāk tad, kad ārā ir ziema, bet mājokļos izrotātas egles.
“Bērni tiecas noglāstīt garo balto bārdu, interesējas, vai tā ir īsta, jautā, ko Salatēvs valkā zem spožā mēteļa. Neizpaliek jautājumi, kāpēc Salatēvs šogad uzvilcis zābakus, bet iepriekšējā gadā bijis velteņos, kāpēc atbraucis ar ragavām, bet pirms gada smago, dāvanām pilno maisu vilcis aiz sevis pa zemi. Bērni tic un arī grib ticēt Salavecītim, tāpēc raksta vēstules, būdami pārliecināti, ka viņš tās izlasīs un vēstulēs izteikto lūgumu noteikti piepildīs. Tas ir tik mīļi un patīkami,” saka Antoņina.
