Kaspars Klesmanis medībās sācis iet jau 13 gadu vecumā, bet par īstenu mednieku, nokārtojot visus nepieciešamos dokumentus, kļuvis tikai pirms sešiem gadiem.
Kaspars Klesmanis medībās sācis iet jau 13 gadu vecumā, bet par īstenu mednieku, nokārtojot visus nepieciešamos dokumentus, kļuvis tikai pirms sešiem gadiem.
Kaspara tēvs ņēma līdzi dēlu medībās, lai iet dzinējos. Sākumā viņam bijis nedaudz bail, taču patika staigāt pa mežu bijusi liela, tā nav zudusi arī joprojām.
Nupat nesen Kaspars nomedījis arī savu pirmo lielo medījumu – meža kuili. “Sešos gados man šis ir lielākais medījums. Sajūta, kad virsū nāk zvērs, ir neaprakstāma. Viss notiek tik zibenīgi, ka pēc tam atstāstīt, kā tas bija, nemaz nevar,” stāsta Kaspars. Līdz šim viņam ir gadījies nomedīt vienu buku, kā arī dažas pīles. “Diezgan regulāri braucu medībās, taču līdz šim šādas izdevības nav bijis, bet, tiklīdz tā pagadījās, tā mēģināju izmantot. Sevi par lielu snaiperi neuzskatu, taču trāpījums bija desmitniekā,” vērtē mednieks. Kuiļa ilkņi bija 19,5 centimetrus gari, taču medaļa tiem diemžēl nepienākas.
Kaspars atzīst, ka kādreiz nākotnē, protams, gribētos iegūt kādu trofeju, piemēram, lielākus meža cūkas ilkņus, skaistus aļņa vai staltbrieža ragus, taču īpaši pēc trofejām viņš nealkst, jo viņš uz mežu dodas atpūsties, turklāt vienmēr ievēro mednieku ētikas likumus. “Man nav galvenais nomedīt kādu dzīvnieku, medības ir jauka atpūta. Citi sēž pie datora spēlē spēlītes, vēl citi slīpē ielas, man patīk būt pie dabas, elpot svaigu gaisu, vērot dabas skaistumu gan rudenī, kad dzeltē koku lapas, gan arī ziemā, kad visapkārt viss ir sniegā,” saka mednieks.
Kaspars atzīst – lai kļūtu par labu mednieku, ir daudz jāmācās. “Tas nav tik vienkārši – noliec eksāmenu un uzreiz esi kļuvis par mednieku. Ir jāiemācās iet dzinējos, jāiemācās pazīt mežs. Ir jāpiešauj arī roka, lai vajadzības gadījumā var trāpīt. Ir daudzi mednieki, kas šautuvē stendu sašauj perfekti, bet mežā nevar trāpīt, vai arī pretēji – stendā nevar trāpīt, bet mežā viss ir kārtībā, bet pie tā ir daudz jāstrādā. Jau sešus gadus esmu mednieks, pirms tam arī vairākus gadus gāju dzinējos, taču es atzīstu, ka man vēl daudz kas ir jāapgūst. Var jau būt, ka ir kāds mednieks, kas ir piedzimis ar plinti rokās, taču, manuprāt, gan zināšanas, gan pieredze nāk ar gadiem. Un veiksmei ir arī jābūt mednieka sabiedrotajai,” uzskata mednieks.
