Vēl arvienu. Zilajos debesu tīklos mākoņu līdakas ķeras. Vēl arvienu. Cīruļu treļļi sabirst pieneņu ziedos.
Vēl arvienu.
Zilajos debesu tīklos
mākoņu līdakas ķeras.
Vēl arvienu.
Cīruļu treļļi
sabirst pieneņu ziedos.
Vēl arvienu.
Dzeguze kūko par pasaules galu
vēl arvienu.
Es ceru salāpīt savu dzīvi
ar to, ko es redzu un dzirdu.
Etīdes
Ceriņi stājas rindās.
Uz mākoņu mēļajām stīgām
Dievs tas Kungs klavieres spēlē.
Izbirst akordi pļavās un mežos.
Pieneņu dzeltenās pogas laistās un
spīd,
atsaucas putnu balsīs
un viļņu čalā strautos un upēs.
Cik maz gan vajag prātam un sirdij,
kad vasara ceriņu plaukstām
mākoņiem māj.
* * *
Mākoņu piens
salīst ezeru glāzēs.
Deg pīlādžzars māla vāzē;
Domas klejo pa atmiņu takām.
Dzirdu kādu balsi sakām:
– Nekur un nekad nebija tik skaisti
kā šeit – uz cilvēku zemes.
Tā balss no tāluma, no aizmūžiem.
Tai pieder ticība un cerība.
