Aristotelis ir teicis, ka dzeršana ir brīvprātīga došanās vājprātībā. Masu saziņas līdzekļos informācija par populāriem un talantīgiem cilvēkiem, kuri gūst panākumus cīņā ar atkarību no alkoholisma vai narkotikām, tiek ievietota ar vislabākajiem nodomiem. Arī “Vakara Ziņās” populāri cilvēki atklāj, kā viņiem izdodas uzveikt kārdinājumu. Tomēr šaubos, vai šādas publikācijas vienmēr sasniedz mērķi – parādīt, ka tas ir iespējams. Varbūt dažs secina – redz, kā, arī viņi nav nekādi svētie, lieto tāpat kā visi. Iespējams arī, ka tie veicina uzskatu – pietiek ar labu gribu un spēju pārliecināt, lai dzērājs pārtrauktu lietot alkoholu. Gadījies dzirdēt, ka pat pēc vairākkārtēja plosta, no kura nespēj patstāvīgi iziet, un organisma skalošanas ārstniecības iestādē tuvinieki uzskata, ka visu var vērst par labu, nopietni parunājot.
Vārds “alkohols” ir cēlies no arābu vārda “al-kuhl”, kas tulkojumā nozīmē “smalks pulveris”. Visiem zināms, ka alkohola atkarība un tās radītās problēmas nav nekas jauns vismaz 10 000 gadus, kad no vīnogām sāka raudzēt vīnus, bet alus un medalus bija zināmi vēl senāk. Tāpēc ir pārsteidzoši, ka tik maz par alkohola atkarību izraisošo ietekmi zina tie, kuri varētu atturēt un palīdzēt atbrīvoties no šī posta. Vai varbūt trūkst izpratnes? Manuprāt, akmens būtu jāmet arī masu saziņas līdzekļu dārziņā. Informatīvā telpa ir pārblīvēta ar stipri apšaubāmiem draudiem, piemēram, putnu gripu vai kaitīgām vielām vistu olās. Toties maz un reti izskan brīdinājumi par reāliem alkohola draudiem, kuru dēļ mirst vairāki tūkstoši cilvēku dienā. Akcijas un kampaņas pirms vasaras saulgriežiem brīdina par sekām, kas arī, protams, ir labi. Taču tie tāpat kā brīdinājumi uz cigarešu paciņām daudziem joprojām šķiet tāli un nereāli.
Alkoholiķis, kurš vāļājas grāvī vai klauvē pie točkas loga, ne jau vienā dienā nonāca līdz bezdibeņa malai. Diemžēl pārāk dziļi sabiedrībā ir iesakņojušās tradīcijas, ka nevieni svētki nevar notikt bez vīna vai šampanieša glāžu saskandināšanas. Pats par sevi tas nav nekas slikts. Tas ir skaisti, tāpēc jau bērnudārza vecumā mazie atdarina pieaugušos. Bērni to nedrīkst? Tātad tā ir pieaugušo privilēģija, pēc kuras pusaudži tiecas vēl vairāk. Turklāt dzīvāks par dzīvu ir mīts, ka jāmāca un jāmācās kulturāli dzert, ko popularizē neskaitāmas reklāmas. Bet prakse liecina, ka tas palīdz vairot alkohola lietotāju skaitu. Tiek spriests, cik daudz var lietot alkoholu, lai tas neradītu postošas sekas (to nespēj pateikt neviens!), taču nemaz netiek runāts, ka ir jau arī iespēja nelietot nemaz. Par to stāsta atkarīgie, kuri pārtraukuši lietot alkoholu. “Nedzeru, jo esmu alkoholiķis,” atklāti atzīst bijušais “Latvijas Radio” ģenerāldirektors Dzintris Kolāts. Tomēr ir arī tādi, kuri to nedara tikai tāpēc, ka nevēlas, bet par viņiem reti uzzinām.
Mēs sev un tuviniekiem vēlamies mieru, drošību, saticību, veselību un prieku. Diemžēl pārāk daudzi uzskata, ka to var palīdzēt nodrošināt alkohols. Tā ir legāla, pierasta un kā visas narkotikas sākumā ļoti patīkama viela. Ne velti alkoholisko dzērienu lietošana ir apvīta ar skaistiem meliem un puspatiesībām. Patiesībā jau kopš šo dzērienu rašanās, kad senajā Grieķijā un Itālijā svinēja vīna dievu Bakha un Dionīsa svētkus, tos raksturoja orģijas smagā alkohola reibumā. Alkoholam ir dubulta iedarbība, jo, tam sadaloties, veidojas morfīnam līdzīgas vielas, kas iedarbojas uz smadzenēm. Cilvēks reibst tādēļ, ka alkohols saindē smadzenes. Tā ietekmē pamazām iestājas slimīgas izmaiņas smadzeņu šūnās, kuru dēļ mazinās prāta spējas. Turklāt rodas atkarība – nepārvarama tieksme pēc alkohola, jo nervu sistēma pierod pie saindēšanās un pieprasa arvien jaunu devu. Šo organisma kliedzošo prasību nevar pārvarēt tikai ar labu gribu. Šo domu par aplamu atzinis grupas “Pērkons” līderis Juris Kulakovs, kura cīņa ar “zaļo pūķi” ir vairākkārt aprakstīta masu saziņas līdzekļos. Alkoholiķis pats var uz īsāku vai garāku laiku pārtraukt dzeršanu. Dažreiz šis posms var ilgt visu mūžu. Tomēr viņš nekad nebūs izārstēts.
Ne tikai sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem kārdinājumi ir ik uz soļa. Alkoholiskie dzērieni un alus ir viegli pieejami visiem, taču to lietošana vai atteikšanās ir katra paša ziņā. “Tas, kas mani šobrīd attur, ir apzināšanās, ka nopirkt alkoholu nozīmē izšķiest naudu ne par ko. Tāpat tā ir nevērtīga laika nosišana,” atzīst rokmūziķis un dziesmu autors Ainars Virga, kurš ne reizi vien ir nodevies bohēmai ar alkoholiskajiem dzērieniem. Punktu pieliek komponists Raimonds Pauls: “Es zinu, ko cilvēkam var nodarīt dzeršana. No alkohola, narkotikām un citām kaitīgām lietām ir jāatturas.”
