Kad gulbeniete Evita Bērziņa gandrīz gadu bija nostrādājusi laikrakstā “Dzirkstele” par reklāmas konsultanti, viņa nolēma, ka atkal dosies strādāt uz Īriju.
Kad gulbeniete Evita Bērziņa gandrīz gadu bija nostrādājusi laikrakstā “Dzirkstele” par reklāmas konsultanti, viņa nolēma, ka atkal dosies strādāt uz Īriju. Jau otro reizi, šoreiz kopā ar draugu Arti Teici. Tas notika tieši pirms gada.
Lai arī Evita daudz bija stāstījusi par to, cik grūti Īrijā pelnīt maizīti, ka reizēm tai ir asaru garša, viņa nolēma atkal atstāt mājas un bērnus un doties uz Svētā Patrika zemi.
Šobrīd viņi ciemojas Gulbenē, bet jau pavisam drīz abi atkal būs ceļā uz Īriju. Nu jau zinādami, ka ir pamats zem kājām, jo viņiem ir ilgtermiņa darba līgums.
Kāpēc tomēr nolēmi braukt vēl un vēl?
– Tāpēc, ka Īrijā var nopelnīt daudz vairāk nekā mūsu valstī. Šeit gadu nostrādā un ko iegādājies? Neko. Pārtiku. Protams, Īrijā netiek pelnīta milzīga nauda, tomēr ar tur sapelnīto minimumu mēs varam nopirkt to, par ko Latvijā tikai sapņojām. Jā, esmu prom no bērniem. Bet es gribu, lai mani bērni ir pārtikuši. Nevar cilvēks sēdēt uz vietas un čīkstēt, ka nav iespēju. Protams, arī man Īrijā ir savi skumju vakari, kad birst asaras, tomēr lielāks ir prieks, kad es bērniem varu aizsūtīt sengaidītu preci.
Joprojām latvieši strādā par minimālo algu?
Mēs strādājam par minimumu – 7 eiro stundā, bet tas nav maz. Ir viena problēma. Uz Īriju arvien vairāk brauc strādāt ukraiņi, rumāņi, moldāvi. Viņi ir gatavi strādāt par 4 eiro stundā, tādējādi nosit cenu un izcīna vietu darba tirgū. No 1.maija minimālā samaksa stundā ir 7,65 eiro. Cēlās degvielas cenas, tādēļ arī palielināja algas. Noteikts, ka nedēļā jāstrādā 39 stundas, neieskaitot sestdienu un svētdienu. Tie latvieši, kam nav bērnu, strādā arī brīvdienās. Es ņemu brīvu vienu “vīkendu” mēnesī, lai nesajuktu prātā.
Par minimālo algu Īrijā var labi dzīvot. Izdevumi gan tur arī ir milzīgi, dzīvokļa īre mēnesī – 450 eiro. Apmēram 100 eiro patērējam pārtikai nedēļā.
Tev ir ilgtermiņa darba līgums. Ko tas nozīmē?
Es tagad strādāju Svordā, netālu no Dublinas. Tur ir viena no lielākajām augļu bāzēm Īrijā – “Roster ltd.”. Mani pienākumi ir, sākot no augļu šķirošanas, svēršanas un fasēšanas, līdz pat citu darbinieku pamācīšanai. Nelielai grupiņai esmu “super wiser”.
Jā, esmu dabūjusi kontraktu uz mūžu. Strādāju trīs mēnešus augļu firmā, kad trīs darbinieki palūdzām atvaļinājumu. Pēc šādas prasības mūs atlaida no darba un pieņēma jaunus darbiniekus. Artim darbā lūdza atgriezties jau nākamajā dienā. Man darba nebija 20 dienas, bet arī tad saimnieks palūdza atgriezties. Tad arī ar saimnieku noslēdzām ilgtermiņa līgumu, tas nozīmē, ka es varu strādāt bez laika termiņa ierobežojuma. Tā ir garantija. Ja gadījumā firma atlaiž no darba, tad varu tiesāties un arī uzvarēt. Es varu ziņot par nelikumībām un būt aizstāvēta. Intrigas notiek arī tur, darba tirgū.
Imigrantiem arī grūtības saņemt pienācīgu medicīnisko palīdzību?
Jā, mēs tur viens otru ārstējam. Cits citam vedam medikamentus no Latvijas. Lai Īrijā iegādātos nepieciešamos medikamentus, jārēķinās ar milzīgiem izdevumiem. Ārsta vizīte maksā 50 eiro, 25 eiro maksā receptes izrakstīšana, bet par medikamentiem vēl samaksā 20 eiro un beigās pārliecinies, ka tās nepalīdz. Latvieši ārstē cits citu. Cilvēkiem sāp muguras. Augļu bāzē sievietes bieži apsaldējas, jo darbā ir klona grīda, tur ir vēss.
Bija tāds atgadījums. Kāds latviešu puisis negadījumā salauza kāju. Izsauca mājas saimnieku un policiju. Pusstundu viņu izjautāja, kādēļ viņš ieradies Īrijā, vai maksā nodokļus. Puisis tikmēr sāpēs kliedza.
Kāda lietuviete ap 40 gadiem bija stāvoklī. Cēla smagumus, sākās asiņošana un, mājās ejot, viņa nokrita bezsamaņā. Viņu nogādāja slimnīcā. Viņa pati ir feldšere un jau tajā brīdī saprata, ka nekas nav glābjams. Īrijā abortus neveic un ārsti pieļāva, ka bērna dzīvība vēl ir glābjama. Palika arvien sliktāk, viņa iegādājās biļeti uz mājām. Lietuvā slimnīcā viņa nogulēja divas nedēļas un palika dzīva. Tikai nav zināms, kādas sekas atstājusi novēlotā ārstēšana.
Viens latviešu puisis, kam plīsa aklā zarna, nomira ceļā uz slimnīcu. Viņam bija sāpējuši sāni, bet pie ārstiem nebija vērsies. Ja mēs mājās, Latvijā, sūdzamies par veselības aizsardzību un ārstu nevērību, tad tur, Īrijā, mums savi vārdi jāņem atpakaļ. Tur ārsti ir no Indonēzijas, Ķīnas, Indijas, no Āfrikas valstīm. Tur tu nevienam neesi vajadzīgs un nozīmīgs.
Tātad latviešus tur nemīl?
Par ko mūs mīlēt? Vai mēs gucuļus mīlējām, kad viņi atbrauca šeit, Latvijā, strādāt?
Ja latvieši, lietuvieši un igauņi nedarītu tādas muļķības Īrijā, viņus arī cienītu. Daļa kaujas, apzog. Nesen aizturēja latviešus, kas apzaga savu tautiešu dzīvokļus Īrijā. Zog pases un vēlāk tās pārdod. Zog arī rotaslietas. Izīrē māju no saimniekiem, bet, kad to atstāj, tad saimniekiem paliek tukšas sienas. Viss ir izplēsts un aiznests prom, lai gan saimnieki taču pirms tam uzticējās!
Bija gadījums, ka kāds latviešu puisis sāka draudzēties ar meiteni, kurai iepriekš bija draugs lietuvietis. Kādā dienā lietuvieši ielauzās latvieša mājā un sita puisi ar beisbola nūjām, salauza galvaskausu. Cita īrniece, dzirdot troksni, nāca skatīties un arī viņu sasita, pārlauza roku. Patiesību sakot, tur notiek briesmu lietas, tikai par tām skaļi nerunā.
Tomēr latvieši turp dodas arī ar bērniem?
Jā. Bērnus ņem līdzi, viņi mācās īru skolās, bet papildus dodas uz angļu valodas nodarbībām. Īri ir uztraukušies par Eiropas Savienības paplašināšanos. Avīzēs bija rakstīts, ka pērn dažu mēnešu laikā darbu meklējuši 30 000 viesstrādnieku.
Ir kāda problēma. Strādājot Īrijā, jūk latviešu ģimenes. Ir daudz cilvēku, kam ģimene ir Īrijā un arī Latvijā. Dzīvo it kā paralēlu dzīvi. Kad uz Īriju ciemos atbrauc oficiālais vīrs vai sieva, Īrijas attiecības uz laiku pazūd. Ļoti daudzas ģimenes šķiras. Bieži ir sludinājumi avīzēs, ka “par lielu atlīdzību vēlos precēties ar vīrieti no Baltijas valstīm. Pati esmu ukrainiete vai moldāviete”. Ja kāda sieviete apprecas ar latvieti, kas ir Eiropas Savienības pilsonis, tad arī viņa var uzturēties Īrijā bez bēdām. Ir daudzi studenti, piemēram, no Mozambikas, kas apprec īrietes, jo vēlas iegūt Īrijas pilsonību. Dara visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai nedaudz labāk sāktu dzīvot.
Tie, kas jau ir “ielauzušies” visā sistēmā, tiem ir vieglāk. Bet cik daudz ir cilvēku, kas staigā gar jūras krastu ar čemodāniem un meklē darbu. Nav vairs viegli atrast darbu. Arī Īrijā.
* * *
Arvien biežāk iznāk dzirdēt, ka kāds no gulbeniešiem atkal devies meklēt laimi un naudu ārpus Latvijas. Protams, pārņem skumjas, jo izrādās, ka Latvijā savējo darbu nenovērtē. Tāpat iznāk dzirdēt, kā aizbraucēji ilgojas pēc mājām un nepārtraukti uztur kontaktus ar mājiniekiem. Tātad paliek cerība, ka viņi vismaz atgriezīsies.
