Sestdien, 15.septembrī, Gulbenes 97. gaidu vienības dalībnieces kopā ar savu vadītāju Intu Vilku iedibināja jaunu draudzību un uzzināja gaidisma vēsturi Gulbenē.
Sestdien, 15.septembrī, Gulbenes 97. gaidu vienības dalībnieces kopā ar savu vadītāju Intu Vilku iedibināja jaunu draudzību un uzzināja gaidisma vēsturi Gulbenē. Vienības dalībnieces apzināja vēlmi turpmāk savu vienību saukt gaidu kustības iesācējas Vecgulbenē – Lūcijas Caukas – vārdā.
Meitenes sestdien Gulbenē tikās ar L.Caukas vienu no trim meitām – Ēviju Liepiņu, kas pēc ilgstošas dzīves Kanādā, kurp pēc Otrā pasaules kara Cauku ģimeni aizveda bēgļu gaitas, ir atgriezusies Latvijā. Pēc profesijas Ē.Liepiņa ir grafiķe, atraitne, divu pieaugušu bērnu māte. Tāpat kā mammai viņai tuva ir rakstniecība.
Ē.Liepiņa vedināja gaidas pie savas mātes atdusas vietas Gulbenes kapsētā. Tur sestdien tika iestādīta Kanādas egle. Meitenes dziedāja dziesmas, kas savulaik bijušas mīļas šai sievietei, kura sabiedriskajam darbam un jaunajai paaudzei bija veltījusi visu savu mūžu gan Latvijā, gan svešumā. Par muzikālo pavadījumu rūpējās Anna Mūrniece. Kociņu stādīt palīdzēja Ēvijas brālēns Jānis Melderis, kurš arī ikdienā rūpējas par radu kapiem Gulbenes kapsētā.
“Mammai bija 19 gadu, kad viņa beidza Skolotāju institūtu. Viņa bija no pirmā izlaiduma. Tie bija vienreizēji skolotāji. Viņi bērnos ieaudzināja patriotismu. Mamma rakstīja lugas, ko uzveda un rādīja bērni. Viņa rīkoja bērnu rītus. Viņa turpināja to visu arī Kanādā, darbojoties sieviešu organizācijā. Pēdējos viņas mūža septiņus gadus mēs dzīvojām Kanādā pie maza ezera. Dienā, kad pasludināja Latvijas otro neatkarību, kaimiņi sauca, lai nākam skatīties, jo ezerā bija iepeldējuši divi lieli gulbji. Es sacīju: “Mamma, tie ir atnākuši mums pakaļ,” stāstīja Ē.Liepiņa.
Viņa Gulbenes gaidām dāvināja Latvijas valsts karogu, ar kuru bija pārklāta urna ar L.Caukas pelniem, kad tie tika atvesti uz Latviju guldīšanai Gulbenes kapsētā. Viņa dāvināja arī fotoattēlus par gaidisma pirmsākumiem Gulbenē, kā arī vairākus L.Caukas literāros sacerējumus. Tika norunāts, ka martā Ē.Liepiņa atkal viesosies Gulbenē un gribēs uzzināt par tagadējo Gulbenes gaidu labajiem darbiem, augot Latvijai. Turklāt 4.martā ir dzimšanas diena L.Caukai (1904 – 1996), kas dzimusi Vecgulbenē. Ē.Liepiņa cer, ka Kanadā sazaļos ozols no kādas zīles, kas pacelta no zemes Gulbenes kapsētā blakus mammas atdusas vietai.
Ē.Liepiņa pastāstīja, ka ir atgriezusies Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Periodiski viņa dzīvojusi te, periodiski – Kanādā. Taču nu esot doma palikt te pavisam. Līdz šim, Latvijā esot, viņa lielākoties dzīvo Rīgā.
“Biju bērns, kad mūsu ģimene bēga no Latvijas. Lieldienās, sestdienā, bombardēja Gulbeni. Ar to arī sākās manas bēgļu gaitas. Kad no Liepājas vēlējāmies doties prom, mēs, bērni, gribējām tikt uz kuģa “Tango” klāja. Taču netikām tur. Tikām uz cita kuģa. Toreiz bombardēja un “Tango” nogremdēja. Tādas ir tās likteņa sakarības. Kad jau bijām atklātā jūrā, mamma sacīja: “Nāc, meit”, uz klāja! Skaties, mēs Latviju atstājam.” Tas bija drausmīgi.”
Esot prieks par Latvijas jauno paaudzi, kas nākot kā “jauna gaisma” šajā valstī. Gaidismu Ē.Liepiņa redz kā vienu instrumentu morāli skaidras jaunatnes audzināšanā.
