Fakti
Piemājas saimniecība ”Āboliņi” apsaimnieko kopumā 60 hektārus zemes.
Aprūpē 23 liellopus.
Pienu pārstrādei nodod akciju sabiedrībai “Rankas piens”.
Stāmerienas pagasta piemājas saimniecībā “Āboliņi”, kas atrodas Kalnienas pusē, plecu pie pleca saimnieko divas paaudzes – Lienīte Lādere un viņas divdesmit četrus gadus vecā meita Indra kopā ar draugu Gunti. Ir pieredzētas dažādas grūtības un arī paguruma brīži, tomēr ne uz brīdi nav zudusi uzticība laukiem un dzimtajām mājām.
Par darba trūkumu nesūdzas
“Lauki man vienmēr ir patikuši. Nekad neesmu domājusi, ka varētu dzīvot pilsētā vai doties strādāt uz ārzemēm. Pabeidzu Kalnienas pamatskolu, Gulbenes 2.vidusskolu un Juridiskajā koledžā Rīgā apguvu cilvēku resursu vadības zināšanas. Tagad esmu apņēmusies pamazām “Āboliņus” izveidot par lielu lauku saimniecību, lai būtu arī resursi, ko vadīt,” smejas Indra. Tuvējā apkārtnē jauniešu tikpat kā nav palicis. Viņi devušies projām labākas dzīves meklējumos, uzskatot, ka dzīve laukos ir vienmuļa un garlaicīga. Indra turpretim uzskata, ka laukos nudien par darba trūkumu sūdzēties nevar. Nemitīgi ir kaut kas darāms un pilnveidojams. “Zemi neviens nevar paņemt un aiznest kā kādu priekšmetu. Ja cilvēkam tā ir, tad būs vienmēr. Lauki nu ir tā vieta, kur iespējams investēt darbu un līdzekļus, lai soli pa solim attīstītu saimniecību,” Indra ir pārliecināta. Kamēr viņas mamma Lienīte dažos vārdos izstāsta “Āboliņu” mājas vēsturi, Indra lepojas, ka vasarā iemācījusies braukt ar traktoru. “Man ir arī autovadītāja apliecība, bet labāk patīk lieli transportlīdzekļi, jo tie šķiet drošāki. Traktors ir mūsu lielais pirkums, kas ļauj būt neatkarīgiem no citiem. Mēs katram gadam izvirzām mērķi, kas ir jāsasniedz. Šogad jau esam vienu sasnieguši – par pārdoto jaunlopu naudu nopirkām siena vālotāju. Tagad domāsim par liellopu ganāmpulka paplašināšanu,” stāsta Indra. Viņa pieļauj, ka perspektīvā varētu būt arī gaļas lopi, jo uzskata, ka nelielā saimniecībā tikai ar vienu ražošanas nozari iztikt ir grūti, tāpēc jāmeklē citi peļņas avoti.
Sākums – viena govs
Lienīte atminas kolhoza “Kalniena” gadus, kad viņas mamma strādājusi “Āboliņu” fermā par slaucēju. Ar viņa pati bērnībā gājusi palīgā. “Es nemaz nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot un strādāt citviet. Kad sākās kolhoza juku laiki, strādāju “Āboliņu” fermā. Audzināju meitu. Tad fermu privatizēja Skaidrīte un Jēkabs Puķīši. Par to, ka Indra gāja palīgā, viņi meitai uzdāvināja vienu slaucamu govi. Tā ir mūsu saimniecības sākums. Nebija viegli, bet sakām lielu paldies labajiem kaimiņiem, kas mums palīdzēja, ka vispār esam tikušas tik tālu kā šodien,” atceras Lienīte. Šobrīd abas saimnieces aprūpē 23 liellopus, starp kuriem ir 12 slaucamas govis un 4 zirgi. Pienu pārstrādei saimniecība nodod akciju sabiedrībai “Rankas piens”. Indra smejas, ka mammai esot uzticējusi piena lopkopību, bet pati kopā ar draugu uzņemoties smagākos lauku darbus. Pagaidām, kamēr jauna novietne vēl tikai tālākas nākotnes sapnis, lopi mitinās tajā pašā “Āboliņu” fermā. Lienīte un Indra atceras, kā savulaik, lai sarūpētu lopiem vajadzīgo siena daudzumu, iztikts tikai ar roku darbu, lūdzot kaimiņiem izlīdzēt tikai pļaušanas darbos. “Bija laiks, kad 200 siena ruļļus no pļavām šķūnī savedām ar zirga palīdzību. Ar roku un lāpstas palīdzību stādījām kartupeļus. Cēlāmies četros no rīta, lai ar zirgu izvagotu hektāru lielu kartupeļu tīrumu. Tagad ar traktoru viss ir daudz ātrāk un vieglāk,” priecājas Indra. Graudus saimniecībā neaudzē, tāpēc lielāko daļu zemes no 16 pašu un 50 hektāru nomātajām platībām aizņem ganības. Tiek saņemti arī platību maksājumi. Šī Eiropas dotā nauda visa tiek investēta saimniecības attīstībā.
Uzcels jaunu māju
“Tagad dažkārt domāju, kāpēc tā vajadzēja plēsties, bet agrāk man nebija izvēles,” nopūšas Lienīte, bet meita steidz mierināt, ka nekad lauku darbos neesot iesaistījusies piespiedu kārtā, bet visu darījusi ar prieku. “Es sevi redzu tikai “Āboliņos”. Zinu, ka reiz uzcelšu arī jaunu māju, apstrādāšu daudz zemes, būs plašs lauksaimniecības tehnikas parks, kūts būs pilna ar govīm. Guntis arī mani atbalsta, bet divi jauni enerģiski cilvēki kopā – tas jau ir spēks. Laukos mēs – mazie saimnieki – cenšamies palīdzēt cits citam. Ja vairāki mazi saiet kopā, tad jau var paveikt kaut ko lielu,” priecājas Indra. Jaunieti nebiedē ne agrie rīti un vēlās vakara stundas. “Visi raud, ka nav naudas un darba, bet kurš tad liedz atgriezties laukos un strādāt? Kaut vai savai iztikai visu izaudzēt? Lauku resurss ir zeme, ar ko iespējams pelnīt. Pilsētā ir tikai darba vietas. Tiklīdz tās nav, arī peļņas iespēju nav,” saka Indra. Viņa piekrīt, ka ne visi var strādā laukos, ne visi pilsētā. Katram ir jāklausa savai sirdsbalsij. “Tikai jāpatur prātā, ka lauku darbs nenozīmē vieglas maizes pelnīšanu,” saka Indra.
Viņa stāsta, ka jauni plāni parasti tiekot kalti un darbi plānoti vakaros, visiem apsēžoties pie saimes galda. “Mēs vienā katlā sametam idejas, bet galavārds pieder man,” bilst Indra.
