Mana Latvija. Ar rudens lietū raudošiem kokiem un vējā pie zemes noliektiem zāles stiebriem. Ar pirmo zeltaino māllēpi, kas gozējas pavasara saules staros. Ar dziesmu, ko vasaras debesīs uznes cīrulis.
Mana Latvija. Ar rudens lietū raudošiem kokiem un vējā pie zemes noliektiem zāles stiebriem. Ar pirmo zeltaino māllēpi, kas gozējas pavasara saules staros. Ar dziesmu, ko vasaras debesīs uznes cīrulis. Ar sniega mirdzošās segas baltumu, zem kuras aizmigusi dus dzīvība un mīlestība. Tā varētu turpināt vēl un vēl, jo katram mūsu tēvu zemītē ir kaut kas mīļš, arī maniem bērniem un mazbērniem. Viņi pēta dzimtas saknes. Vai no tām izaugs Dzimtenes mīlestība? Gadiem ritot, pastiprinās to izjūta. Vecvecāki, vecāki, brālis un māsa veido kopības izjūtu arī, dzīvojot atsevišķi. “Nav vērts krāt mantu, jo līdzi var paņemt tikai to, kas galvā. Tomēr lielāka vērtība ir tam, kas sirdī, nevis galvā,” teica mans tēvs.
Ja neiemācās mīlēt tuvāko apkārtni, ģimeni, tad lieki runāt par dziļākām jūtām. Ikdienā neviens nesit pie krūtīm, apliecinot savu patriotismu. Tad bērni no pieaugušajiem nedzird neko labu par savu valsti. Karogs, himna, tautas tērps – vecākiem tās ir svētas lietas, un brīnāmies, ka pusaudži nevēlas stāvēt mierīgi, skanot himnai. Viņi to uztver kā liekulību, tāpēc protestē pret valsts svētku pompozitāti. Īpaši manot, ka arī skolotāji uz valsti ir pārskaitušies. Vai tas neliecina, ka gribam jauniešiem iemācīt abstraktas lietas?
18.novembrī būs svinīgi pasākumi. Katrā ziņā svinīgi, lai gan valsts vai pašvaldību apbalvojumu pasniegšana neatšķiras no citādas atzinības izteikšanas. Stāstot par vēsturi un tās varoņiem, sauc ciparus, cik krituši, cerot, ka pusaudži iemīlēs pirms daudziem gadiem mirušus cilvēkus, bet nemācām paraudzīties apkārt uz dzīvajiem. Vai visi pazīst tos, kuri saņem apbalvojumus? Varbūt ir vērts izstāstīt viena cilvēka likteni? Patriotismu nevar iemācīt, tas ir jāieaudzina, veidojot izpratni par piederību ģimenei, klasei, skolai, tautai un valstij. Turklāt audzināšanas sekas var redzēt tikai ilgākā periodā.
Tiesa, pirmās odziņas pēc
15 neatkarības gadiem jau baudāmas. Šobrīd valstī nacionālā pašapziņa ir tik zemu kā vēl nekad. Zema dzimstība un augsta mirstība ik gadu samazina cilvēku skaitu par 13 000. Speciālisti prognozē, ka nākamie 45 gadi varētu būt vēl draudīgāki. Tad jauniešu skaits saruks uz pusi. Tas nozīmē, ka apdraudēta ir visa nācija, jo palielināsies imigrantu skaits un samazināsies latviešu īpatsvars. Pārāk daudz ir to, kas uz ārzemēm devušies ne tikai peļņā, bet apmetušies tur dzīvot.
Kad Mežaparka estrādē un Daugavmalā asarām acīs tūkstoši dziedāja “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!”, tad zinājām, kurā barikāžu pusē esam cīņā par Latvijas brīvību un neatkarību. Ko darīt tagad, lai nepaliktu mazākumā savā vienīgajā zemē?
