(Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem)
Ar Izu jeb pilnā vārdā Izabellu mēs bijām kaimiņienes tik daudzus gadus, ka, liekas, biju pilnībā iepazinusi pārupes „Saulīšu” māju kaimiņieni no viņas brieduma gadiem līdz pat sirmajam vecumam. Iza bija gadus trīsdesmit par mani vecāka un uzņēma mani par tādu kā savu meitu. Mēs labi sapratāmies, bet bija lietas, par kurām viņa nevēlējās runāt. Tās bija saistītas ar viņas radiem.
Izai bija dēls Juris, kuru viņa sauca par savu sponsoru, jo ciemošanās reizēs viņš atveda pārtiku, bet es šinī iesaukā saklausīju ironisku piedevu. Jura sievu nebiju satikusi un iepazinusi, bet attiecības ar Izu laikam viņai nebija tādas, lai ar tām dalītos. Tomēr Iza nekad netika vedeklu ne man apsūdzējusi, ne kritizējusi. Drīzāk viņa izturējās pret Teiksmu ar sapratni: nav ko uzbāzties, ja viena otru līdz galam nesaprot. Dēlam tā nebija pirmā laulība, un tas Izai sevišķi kremta, reizēm nosaucot viņu par „īstu babņiku”.
Tikai ar pirmo vedeklu Iza sapratās, bet diemžēl ģimene nebijusi bērniem svētīta un pamazām pajukusi. Divas nākamās vedeklas Iza pat necentusies iepazīt. Arī mazdēlu ar ģimeni pēdējā laikā „Saulītēs” retāk manīju, un pēdējā Izas dzīves desmitgadē saskarsme ar viņiem sanāca ļoti epizodiska: labdien un sveiki! Reizēm gan sadzirdēju mazdēla ģimenes rosīšanos kaimiņienes pagalmā, abu mazbērnu klaigāšanu, bet parasti ātri iestājās klusums. Stunda – tas bija ilgākais laiks, ko mazdēls pie vecāsmātes pavadīja, un nekādas lielās aktivitātes ar rosību „Saulīšu” pagalmā neizrādīja.
Valdīja uzskats, ka Iza ar visu tiek galā pati, un tā jau arī bija. Pamanīju, ka tuvinieku apmeklējumi pēdējā laikā iekrita ap Izas pensijas datumu, un man likās, ka radi sacentās, kurš atbrauks pirmais. Reizēm viņi laikam netīšām arī „Saulītēs” satikās, bet, vai Iza dalīja līdzīgās daļās arī savu naudiņu, neizprašņāju. Baigajā – 1949. – gadā viņa bija izsūtīta, kā pati izteicās – „valdības atmaksātā tālā un brīnišķīgā ceļojumā pa Sibīrijas plašumiem”. Viņa, divdesmitgadīga jauniete, labprātīgi devusies tālajā ceļā līdzi savai mammai. Blagoveščensku tālajā Piebaikalā Iza arī bieži pieminēja. Mamma strādājusi celtniecībā, samērā labi pelnījusi un pat iekrājusi naudu dzīves uzsākšanai pēc atgriešanās Latvijā. Mamma nomirusi svešumā pirms pašas prombraukšanas un mājupceļa. Tas bija sāpju pilns stāsts, un, kā uzzināju vēlāk, daudzas Izas dzīves epizodes bija tabu tēma.
Atgriezās viņa no izsūtījuma kopā ar dēlu Juri. Par savu privāto dzīvi viņa nestāstīja un bērna tēvu nekad nepieminēja. Pēc atgriešanās Latvijā dzīvoja savas iepriekšējās mājas vienā galā. Iza strādājusi kolhozā lauku brigādē. Kad Juris pabeidzis pamatskolu, tālāk mācīties nav gribējis un nevedies arī. Uzsācis savu darba dzīvi kā kafejnīcas strādnieks, vēlāk uzdienējis par viesmīlis. Gājis arī kādos kursos. Centīgs bijis, tikai attiecībās ar mammu – vēss un liels sava labuma aprēķinātājs jau no zēna gadiem. Taupīgs un mazrunīgs. Vēlāk iespējas karjerā paplašinājušās un cerējis tikt tālāk, traucējis tikai tas, ka izglītība nepietiekama.
Kā politiski represētā persona Iza vēlāk, jau brīvās Latvijas laikā, sāka saņemt visai pieklājīgu pensiju, atguva īpašuma tiesības uz zemi un māju. Savu saimniecības zemi viņa iznomāja otram mūsu kaimiņam – Siliņam, taču valsts subsīdijas saņēma pati un par tām nopirka mājiņu arī dēlam Pierīgā un nedārgu automašīnu mazdēlam. Devīga viņa bija vienmēr un visur. Par zemes izmantošanu Siliņš maksāja „graudā”, gādājot par malku ziemai, pagalma zāliena appļaušanu un pagrabā rudeņos atveda saknes un kartupeļus. Dokumentus zemes dienestam uz Izas vārda es vienmēr sagatavoju bez grūtībām, jo man bija pieredze pašas saimniecībā, un tā es iepazinu katru kaimiņienes zemes stūrīti. Daba ap viņas sētu bija krāšņa savā vienkāršībā. Biju pēdējos gados arī kā viņas uzticības persona. Materiāli Iza bija nodrošināta. Pensija, lai cik arī no tās palika pāri, bija pietiekama vecā cilvēka nepieciešamo vajadzību apmierināšanai un kādam savam priekam.
Viņas prieks bija kaķi – veseli trīs glīti, labi baroti minči, visi vīriešu kārtas ar spēcīgiem vārdiem: baltais – Cēzars, rudais – Gitļers un viscaur melnais – Stalins (pēdējais bez „l” burta mīkstinājuma zīmes, lai nepiesauktu īstā vārda nesēju). Iza ar saviem mīluļiem mani iepazīstināja jau pirmajā reizē, kad kaķus satiku. Tad viņi vēl bija jauni minči. Savā starpā runči neplēsās. Mazdēls ar veterinārārsta palīdzību bija par to parūpējies.
Runčiem bija lielas privilēģijas un svarīga loma saimnieces dzīvē: viss bija pakārtots kaķiem, un, ja Izai kādreiz pašai kumosa arī pietrūka, runčiem – nekad. Pirmais, ko Iza pirka autoveikalā, kas reizi nedēļā iebrauca viņas pagalmā, bija uzturs kaķiem un ar lielu rezervi nebaltai dienai. Kaķiem bija savas guļvietas, nagu asināmais bluķēns, un, ja kaķi vakarā atradās savās vietās, saimniece bija mierīga: viss kārtībā. Un tad arī viņa varēja iet pie miera. Cēzars reizēm gulēja pie viņas kājām vai uz pleca, un saimniece viņu sauca par savu termoforu. Viņai dzīve pie kaķiem, kā tagad uzskata, bija mierīga, un Iza jutās palielajā mājā drošībā.
Vienatnē ar sevi Iza bija pieradusi. Jo vecāka viņa kļuva, jo biežāk man nācās viņu apciemot. Nav labi, ja vecs cilvēks nīkst vientulībā, un man arī nelikās grūti savu atbalsta misiju pildīt. Es pratu novērtēt to, ko viņa man manos jaunajos gados bija devusi, mācījusi savas dzīves gudrības, un man liekas, ka mēs viena otru pat bijām iemīlējušas. Apskāvāmies satiekoties un šķiroties, padzērām kopīgi kafiju, apēdām kādu manis atnestu vai autoveikalā pirktu gardumu, runājāmies un dalījāmies atziņās un atmiņās. Tās Iza dalīja skopi, vairāk stāstīja par saviem vecākiem, mazāk par radiem un mazbērniem. Tēvs bijis agrāk ļoti pazīstams kultūras cilvēks, rakstnieks un skolotājs, pazīstams arī Latvijas dižgariem, tomēr emocionāli drūms un noslēgts cilvēks. Mamma bijusi muzikāla, guvusi arī speciālu izglītību, mūzika bijusi viņas aizraušanās, tomēr lielo sava laika daļu ziedojusi ģimenei.
(Turpinājums sekos)
