“Cukura
diabēta pacientam pat nav tik svarīgi, ka diennakts laikā cukura
līmenis brīžiem ir paaugstināts, cik nesalīdzināmi svarīgāk
ir nepieļaut, lai cukura līmenis asinīs nav zemāks par noteikto
normu,”
saka
Endokrinologs profesors Alvils Helds. Viņš uzsver, ka ikvienu
cilvēku, kuram atklāts cukura diabēts, vajadzētu uzreiz ārstēt
ar jaunākajiem medikamentiem, kas nerada hipoglikēmijas risku, taču
tie diemžēl pieejami vien mazai daļai pacientu.
Īpaši
bīstama naktī
Ņemot
vērā lielo saslimstību ar cukura diabētu, visticamāk katrs no
mums pazīst kādu, kurš spiests sadzīvot ar šo slimību.
Sadzīvošana nozīmē visu turpmāko dzīvi būt ārsta uzraudzībā
un lietot medikamentus pēc speciālista nozīmētās shēmas. Tomēr
ir kāds liels “bet” – arī ar ārstēšanu var pārforsēt, un
tas izpaužas kā hipoglikēmija jeb cukura līmeņa pazemināšanās
asinīs zem noteiktā normālā līmeņa. Īpaši bīstama šāda
situācija ir tad, ja hipoglikēmija pacientam sākusies nakts laikā.
“Ja
cilvēkam, piemēram, jau bijis infarkts, jebkura hipoglikēmija var
izraisīt atkārtotu lēkmi,” uzsver profesors Alvils Helds, “bija
laiks, kad nenovērtējām hipoglikēmijas nozīmīgo lomu, taču
pētījumos pierādīts, ka tad, ja cilvēkam ir izmaiņas asinīs –
sirds išēmiskā slimība, galvas smadzeņu asinsvadu darbībā –
un, ja cilvēks ir jau padzīvojis, gados, bet mediķi cenšas panākt
ideālus cukura līmeņa rādītājus, nereti paliek neievēroti
zemie cukura līmeņi. Tie ir ļoti bīstami, jo veicina šo
nepatīkamo blakusparādību attīstību – infarkts, asinsrites
traucējumi, smadzeņu bojājumi.”
Profesors
vēl paskaidro, ka glikoze ir galvenais enerģētiskais materiāls,
kas nepieciešams šūnu normālai darbībai, bet hipoglikēmijas
laikā glikozes trūkst organismā, un visvairāk cieš smadzenes,
sirds un arī citi orgāni.
1.
un 2. tips
No
visiem cukura diabēta pacientiem aptuveni 90% ir 2.tipa cukura
diabēts. Ar ko tas atšķiras no pirmā? Cukura diabēta pacientiem
ar 1.tipu pamatā ir autoimūns iekaisuma process beta šūnās –
rodas beta šūnu deficīts un tās vairs nav spējīgas pietiekamā
daudzumā saražot hormonus, kas rūpējas par cukura līmeņa
stabilizēšanu asinīs. Šādos gadījumos parasti cilvēkam nozīmē
insulīna terapiju.
2.
tipa cukura diabēta attīstība ir mazliet sarežģītāka.
Pirmkārt, slimības sākumā beta šūnas nespēj adekvāti atbildēt
uz cukura koncentrācijas palielinājumu asinīs. Tās nokavē
atbildes reakciju un insulīns asinīs nokļūst par vēlu.
Otra
īpatnība ir tāda, ka organisms turpina ražot insulīnu un
izsviest
to asinīs arī tad, kad vairs nevajag. Šāda situācija savukārt
veicina apetīti cilvēkam, un tāpēc bieži vien 2. tipa cukura
diabēta pacientam divas stundas pēc ēšanas atkal parādās bada
sajūta.
Ar
laiku beta šūnas gan maina savu funkciju. Ir 2.tipa cukura diabēta
pacienti, kuriem beta šūnas vairs nav spējīgas saražot insulīnu
pietiekamā daudzumā, un pakāpeniski attīstās insulīna ražošanas
deficīts, lai gan slimības sākumā šādas problēmas nav bijušas.
Tāpat
2. tipa cukura diabēta pacientiem pat tad, kad vēl nav slimības
simptomu, jau novērojamas izmaiņas audos insulīna receptoru
līmenī. Citiem vārdiem sakot, 2. tipa cukura diabēta pacientam
vajag vairāk insulīna, nekā veselam cilvēkam normāli, jo
receptori ir mazāk jutīgi pret to.
Secinājums
ir šāds – pirmkārt, ar laiku mainās beta šūnu darbība,
otrkārt, izmaiņas audos nosaka to, ka insulīnu vajag vairāk, nekā
veselam cilvēkam. Tas viss veicina cukura līmeņa paaugstināšanos
asinīs virs noteiktās normas, kas ir 4,0
mmol/l.
Vecākie
preparāti
Galvenais
uzdevums, ko vajadzētu panākt – normalizēt insulīna ražošanas
procesus organismā. “Ar medikamentiem varam piespiest beta šūnas
kādu laiku ražot vairāk insulīnu, taču jāņem vērā, ka tas
nenotiks daudzus desmitus gadu, jo beta šūnas izsīkst,” stāsta
Alvils Helds: “Ir vairāku grupu preparāti, kas šo funkciju veic.
Vecākie no tiem ir tā sauktie sulfonilurīnvielas
grupas
preparāti, kuri darbojas tieši uz beta šūnām, piespiežot tās
ražot vairāk insulīna. Nelaime tāda, ka šūnu stimulācija
notiek nepārtraukti, ja cilvēks iedzēris tableti – neatkarīgi
no tā, vai cukura līmenis asinīs ir augsts, vai uz leju. Rodas
situācija, ka cilvēks lieto attiecīgo preparātu, insulīns
izdalās vairāk, pēc ēšanas panāk cukura līmeņa pazemināšanos,
bet, kad insulīnu vairs nevajag, tas tik un tā turpina izdalīties.
Tas bieži noved pie hipoglikēmijām, cilvēkam parādās liela
apetīte. Protams, viņš turpina ēst arī starp noteiktajām
ēdienreizēm, bet tas savukārt veicina svara pieaugumu. Vēl viena
nepatikšana, kas rodas, lietojot šīs grupas medikamentus, ir tāda,
ka, ilgstoši stimulējot beta šūnas, tās ātrāk iet bojā.”
Citiem
vārdiem sakot, preparāti nedarbojas fizioloģiski pamatoti, kaut
gan tie ir vecākie un lētākie medikamenti, kurus lieto visā
pasaulē.
Tika
meklēts risinājums un radīti līdzīgi preparāti, bet ar īsāku
darbības laiku. “Pirms katras lielās ēdienreizes cilvēks iedzer
tableti, tiek stimulētas beta šūnas, bet to darbība beidzas tad,
kad insulīnu vairs nevajag. It kā viss būtu labi, tomēr beta šūnu
stimulējošais efekts šiem preparātiem nav tik izteikts, un
apmēram 50% pacientu nevar panākt labu cukura līmeņa rādītāju
arī uzreiz pēc ēšanas, tāpēc nācās meklēt vēl citus
preparātus,” atklāj Alvils Helds.
Ideālā
formula
Zinātnieki
ķērās pie zarnu hormonu jeb inkretīnu pētīšanas. Izrādās,
tie veic papildus beta šūnu stimulēšanu – tiklīdz cukura
līmenis paaugstinās asinīs, beta šūnas to fiksē un atbild ar
insulīna izsviešanu
asinsritē. Turklāt inkretīnu hormoni izdalās un stimulē beta
šūnu ražoto insulīnu tikai tad, kad ir paaugstināts cukura
līmenis asinīs, un šie hormoni darbojas tikai dažas minūtes.
“Kad
to atklāja, tika mēģināts izmantot šos inkretīnus, izstrādājot
infūzas sistēmas, bet cukura diabēta pacients taču nevar visu
laiku staigāt apkārt, pieslēgts intravenozai sistēmai. Tāpēc
tika radīti preparātu analogi, kuri darbojas tāpat, bet ilgstoši.
Tie ir injicējami preparāti un to ķīmiskā struktūra ir līdzīga
galvenajam inkretīnam. Tātad beta šūnu stimulācija notiek tikai
tad, kad cilvēkam ir augsts cukura līmenis asinīs,” pauž
profesors un piebilst, ka Latvijā pašlaik pieejami arī
medikamenti, kas bloķē fermentu, kurš šķeļ inkretīnus.
Ja
cilvēks iedzer tableti, cukura līmenis paaugstinās, sāk
izdalīties inkretīni un preparāts neļauj tiem sašķelties. Taču,
tiklīdz cukura līmenis pazeminās, tie vairs nedarbojas.
“Līdz
ar to šie preparāti nerada hipoglikēmijas atšķirībā no tiem,
ko ievada injekciju veidā,” saka profesors, “tātad, lietojot
šos preparātus, varam panākt, ka cukura diabēta pacientam nav
zemu cukura līmeņu, nav pastiprinātas apetītes starp ēdienreizēm
un nav palielināta svara, kā arī šie preparāti neveicina beta
šūnu bojāeju. Tie ir labi preparāti, taču samērā dārgi.
Valsts tos kompensē pie zināmiem noteikumiem. Ja citi preparāti
nelīdz, tikai tad ārsts drīkst izrakstīt pacientam šos
medikamentus. Taču loģiski būtu, ka šos izraksta uzreiz, tiklīdz
pacientam uzstādīta diagnoze – cukura diabēts. Šo medikamentu
darbības mehānisms ir ideāls, un, manuprāt, sulfonilurīnvielas
grupas
preparātus vispār nevajadzētu lietot.”
Papildus
radīti arī preparāti, kas samazina cukura producēšanos
organismā, un konkrēti aknās. Šīs zāles lieto arī tagad, un
šie medikamenti samazina cukura veidošanos aknās, pazeminot kopējo
cukura līmeni asinīs par apmēram 1,0 mmol/l.
Alvils
Helds saka: “Ideāli, ja inkretīnus kombinē ar šiem preparātiem,
jo katrs no tiem darbojas savā līmenī. Terapijas iespējas ir
labas cukura diabēta pacientu ārstēšanai. Jautājums tikai, cik
tie maksā un vai pacients jau sākumā saņem efektīvo terapiju.
Protams, raugoties no ekonomiskā viedokļa, valsts ir ieinteresēta
kompensēt lētākus medikamentus, taču ar laiku cilvēkam tāpat
būs nepieciešami šie dārgākie preparāti, un piedevām vēl
vajadzēs ārstēties no iepriekš lietoto medikamentu izraisītajām
blaknēm.”
Jāpiebilst,
ka vērienīgajos pētījumos arī pierādīts, ka profesora minētie
jaunākie medikamenti ne tikai ļauj cilvēkam veiksmīgi sadzīvot
ar cukura diabētu, bet arī uzlabo sirds un asinsvadu stāvokli un
nedaudz samazina asinsspiedienu, kas vairumam cukura diabēta
pacientu ir paaugstināts.
