Šodien
visā pasaulē atzīmē Diabēta dienu, pievēršot pastiprinātu
uzmanību redzes problēmām, kas saistītas ar šo diagnozi. Jā,
paaugstināts cukura līmenis asinīs pavisam tieši ietekmē arī
asinsvadu veselību, tostarp smalkos kapilārus acs tīklenē. Un
īpaši, ja diabēta pacientam ilgstoši
vairāku gadu garumā ir paaugstināts cukura līmenis asinīs vai ir
cukura līmeņa krasas
svārstības asinīs.
Diabētiskā
retinopātija
“Paaugstināts
cukura līmenis asinīs ietekmē visu veidu asinsvadus, arī pavisam
smalkos, kas apasiņo mūsu acis,” stāsta Latvijas Diabēta
federācijas prezidente, medicīnas zinātņu doktore, endokrinoloģe
Indra Štelmane. Viņa piebilst, ka šī iemesla dēļ tieši
kardiologi un acu ārsti ir tie, kuri nereti
pirmie atklāj
cilvēkam saslimšanu ar cukura diabētu. Arī statistikas dati
apliecina, ka diabēta pacienti četras reizes biežāk nekā citi
saskaras ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām.
“Protams,
asinsrites traucējumi, tostarp kājās, sirds un asinsvadu sistēmas
slimības, infarkts, stenokardija kā komplikācija visbiežāk skar
gados vecākus cilvēkus, taču neārstēts cukura diabēts vai, ja
izvēlēta neprecīza
terapija
un pacientam ir biežas hipoglikēmijas, atstāj sekas arī uz jaunu
cilvēku veselību,” norāda daktere Indra Štelmane: “Ja runājam
par sīko asinsvadu bojājumiem, tad kā pirmā parasti cieš acs
tīklene – retīna, un to sauc par diabētisko retinopātiju. Ja
problēma netiek atklāta un savlaicīgi ārstēta, tā ir samērā
bīstama, jo cilvēkam var ievērojami pasliktināties redze vai pat
iestāties aklums.”
Lai
aktualizētu problēmu un mudinātu diabēta pacientus laikus doties
pie acu ārsta un iespējamās izmaiņas acs dobumā atklātu
savlaicīgi, šogad Pasaules Diabēta dienas moto ir “Diabēts un
acis”.
“Mūsu
valstī ir pietiekoši daudz cilvēku, kuriem diabētiskās
retinopātijas dēļ piešķirta 1. grupas invaliditāte, turklāt
ielaistus redzes traucējumus noteikti vajadzēs ārstēt ilgāk un
izmaksas būs lielākas nekā tad, ja to dara savlaicīgi,” saka
Indra Štelmane.
Novērtē
savus riska faktorus
Jāteic,
daļai cilvēku arī diabētu diagnosticē ilgi pēc tam, kad slimība
iemājojusi organismā un nereti jau attīstījušās dažādas
komplikācijas un sarežģījumi. Cukura diabēts ilgus gadus var
noritēt bez simptomiem – cukura līmenis asinīs ir paaugstināts,
bet nekādu subjektīvu sajūtu cilvēkam nav. Ja viņš vismaz reizi
gadā nedodas pie sava ģimenes ārsta un neveic profilaktiskas
pārbaudes, tostarp asinsanalīzes, tad tiek palaists garām
svarīgais slimības sākuma brīdis. Īpaši, ja runa ir par gados
jaunākiem cilvēkiem.
“Katram
vajadzētu paskatīties uz sevi no malas un pavērtēt, vai es
neietilpstu to cilvēku kategorijā, kas pakļauti cukurslimības
riska faktoriem,” uzsver Latvijas Diabēta federācijas prezidente.
Riska
faktori iedalāmi divās lielās grupās – tajos, kurus nevaram, un
tajos, kurus varam ietekmēt. Pie pirmajiem noteikti pieder
iedzimtība. “Ja ģimenē pirmās pakāpes radinieks slimo ar 2.
tipa diabētu, pastāv liela varbūtība, ka ar laiku tas attīstīsies
vēl kādam tuviniekam. Īpaši, ja iedzimtības faktors kombinēsies
ar vēl kādu riska faktoru,” saka Indra Štelmane.
Ietekmēt
nevaram arī savu vecumu, taču noteikti varam koriģēt gan savu
dzīvesveidu, gan arī medicīniskus līdzekļus, kas nepieciešami.
Liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids, paaugstināts
asinsspiediens, smēķēšana, lieli holesterīna rādītāji,
ēdienkarte – to visu iespējams koriģēt, un liela uzmanība šiem
faktoriem jāpievērš tiem cilvēkiem, kuriem iedzimtības dēļ
pastāv risks saslimt ar cukura diabētu. Arī tad, ja pašlaik esi
jauns, nav liekā svara, taču diendienā ēd saldumus. Pēc gadiem
tas viss var rezultēties ar nepatīkamu diagnozi.
“Uzskatu,
ka reizi gadā katram būtu profilaktiski jāapmeklē ģimenes ārsts,
jāveic analīzes, iekļaujot tajās cukura līmeņa rādījumu
asinīs. Turklāt to var pārbaudīt jebkurā diennakts laikā. Tas
nav obligāti jādara tikai no rīta tukšā dūšā, jo mums ir
zināms algoritms, kādam cukura līmenim asinīs jābūt no rīta,
un kāds tas drīkst būt dienas laikā,” norāda daktere.
Novērš
hipoglikēmijas
Kā
jau iepriekš minēts, liela nozīme ir cukura diabēta pareizai
ārstēšanai. Īpaši, ja runa ir par hipoglikēmijas risku un
asinsvadiem, kurs nelabvēlīgi ietekmē straujās cukura svārstības
asinīs. Galvenais uzdevums, ko vajadzētu panākt – normalizēt
insulīna ražošanas procesus organismā un uzlabot insulīna
izmantošanu. Ir vairāku grupu preparāti, kas šo funkciju veic.
Vecākie no tiem ir tā sauktie sulfonilurīnvielas
grupas
preparāti, kuri darbojas tieši uz beta šūnām, piespiežot tās
ražot vairāk insulīna. Mīnus ir tāds, ka šūnu stimulācija
notiek nepārtraukti, ja cilvēks iedzēris tableti – neatkarīgi
no tā, vai cukura līmenis asinīs ir augsts, vai uz pazemināts.
Citiem vārdiem sakot, cilvēks lieto attiecīgo preparātu, insulīns
izdalās vairāk, pēc ēšanas tiek panākta cukura līmeņa
pazemināšanās, bet, kad insulīnu vairs nevajag, tas tik un tā
turpina izdalīties. Tas bieži noved pie hipoglikēmijām, turklāt
cilvēkam rodas liela apetīte. Viņš turpina ēst arī starp
noteiktajām ēdienreizēm, bet tas savukārt veicina svara
pieaugumu. Tāpēc šīs grupas preparāti ir jālieto uzmanīgi un
zinoši.
Par
laimi, zinātnieki nesnauž, un arī Latvijā pieejami jaunākās
paaudzes preparāti, kas veic fizioloģisku beta šūnu stimulēšanu
– tiklīdz cukura līmenis paaugstinās asinīs, beta šūnas to
fiksē un atbild ar insulīna izsviešanu
asinsritē. Turklāt insulīna ražošana notiek tikai tad, kad ir
paaugstināts cukura līmenis asinīs. Līdz ar to šie preparāti
nepalielina hipoglikēmijas risku, pacientam nav pastiprinātas
apetītes starp ēdienreizēm un nav palielināta svara.
Pētījumos
pierādīts, ka jaunākie medikamenti ne tikai ļauj cilvēkam
veiksmīgi sadzīvot ar cukura diabētu, bet arī uzlabo sirds un
asinsvadu stāvokli un nedaudz samazina asinsspiedienu, kas vairumam
cukura diabēta pacientu ir paaugstināts, daži no tiem palīdz
samazināt lieko svaru. Diemžēl šie preparāti ir samērā dārgi,
un valsts tos kompensē pie zināmiem noteikumiem. Ja citi
medikamenti nelīdz, tikai tad ārsts drīkst izrakstīt pacientam
šos preparātus.
Četri
pamati stabilitātei
Protams,
cukura diabēta ārstēšana ir komplicēta un, kā saka daktere
Indra Štelmane, tas ir kā galds vai krēsls, kura stabilitātei
nepieciešamas četras kājas. Pirmkārt, tas ir veselīgs uzturs un
uztura izmantošana diabēta ārstēšanā, otrkārt, fiziskās
aktivitātes, treškārt, cukura
līmeņa paškontrole.
Tas nozīmē ne tikai ckurua līmeņa kontroli asinīs ar glikometru,
bet arī zināšanas, kā pareizi novērtēt esošo situāciju un ko
darīt, kad rezultāts nav tāds, kādam tam vajadzētu būt.
Visbeidzot ceturtkārt, un tie ir medikamenti.
“Ja visi šie četri
bloki ir balansā, tad galds vai krēsls būs stabili. Ja runājam
par medikamentiem, ir tādi, par kuriem pacientam jāpiemaksā ap 30
eiro mēnesī, un ir medikamenti, kuri pilnībā iekļauti valsts
kompensējamo zāļu sarakstā. Svarīgi katram pacientam atrast
individuāli piemērotāko preparātu, ņemot vērā viņa
dzīvesveidu, darba režīmu, arī diabēta radītās problēmas.
Lielākoties visiem jaunākajiem medikamentiem blaknes nav nozīmīgas,
līdz ar to nav arī hipoglikēmijas riska,” uzskaita daktere.
Viņa
vēlreiz uzsver, ka straujās cukura svārstības asinīs ļoti
ietekmē tieši sīko asinsvadu veselību gan smadzenēs, gan acīs:
“Un tas var novest pie nopietnām veselības problēmām – pie
akūta infarkta, pie insulta vai asinsrites traucējumiem,
asinsizplūdumiem, pie redzes pasliktināšanās. Tāpēc tādiem
preparātiem, kuriem šis hipoglikēmijas risks ir mazs, ir ļoti
liela nozīme. Tie ir drošāk izmantojami. Īpaši, ja ņemam vērā,
ka ar 2. tipa cukura diabētu vairāk slimo gados vecāki cilvēki,
kuri šīs cukura svārstības asinīs tik ļoti nejūt. Sevišķi
bīstama hipoglikēmija ir nakts laikā, kad cilvēks guļ. Ne tik
reti tieši miegā diabēta pacients piedzīvo infarktu, insultu vai
viņam rodas kādi citi asinsrites traucējumi. Tāpēc gados
vecākiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi lietot drošus preparātus.”
