Tie, kuri ir pārņemti ar iedeguma iegūšanu un aizbildinās, ka
agrāk cilvēki vēl vairāk laika pavadīja saulē, bet neslimoja ar
ādas vēzi, nesaprot, ka līdz ar ozona slāņa samazināšanos,
saules ultravioletais starojums ir kļuvis intensīvāks. Melanomas
pacientu skaits katru gadu turpina pieaugt, taču, izglītojot
sabiedrību un veicinot agrīnu diagnostiku, mēs varētu šo skaudro
statistiku mainīt, ir pārliecināts dermatologs Raimonds Karls.
Cik izplatīta Latvijā ir saslimstība ar melanomu?
Pēdējās desmitgadēs melanomas pacientu skaits ir ievērojami
audzis. Piemēram, 1985.gadā, kad Latvijā tika uzsākta
statistikas vākšana, melanomu atklāja 85 pacientiem, bet
2017.gadā gadā tā tika diagnosticēta 230 pacientiem. Turklāt
jāņem vērā arī fakts, ka iedzīvotāju skaits Latvijā ir
samazinājies par vismaz pusmiljonu, tāpēc, salīdzinot melanomas
gadījumu skaitu iepretim iedzīvotāju skaitam, saslimušo pieaugums
procentuāli ir vēl lielāks.
Vai, jūsuprāt, cilvēki slimo vairāk, vai arī ir uzlabojušās
diagnostikas iespējas, un melanoma vienkārši tiek atklāta biežāk?
Saslimstības pieaugums vērojams ne tikai Latvijā, bet arī
citās valstīs, kur dominē iedzīvotāji ar gaišu ādas krāsu.
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ir notikušas globāla mēroga
izmaiņas dabā. Par 10% samazinoties ozona slānim, par 20% pieaug
UVB staru daudzums, kas nonāk līdz zemes virsmai un tā rezultātā
par 40% pieaug melanomas gadījumu skaits. Otrkārt, šobrīd
melanoma tiek diagnosticēta tai paaudzei, kas pirms 20-30 gadiem
aktīvi izmantoja pirmos solārijus. Treškārt, cilvēki ir sākuši
vairāk ceļot, tai skaitā uz kalniem un dienvidu valstīm, kur
saules aktivitāte ir augstāka. Bet, protams, arī diagnostika ir
uzlabojusies, tāpēc melanomu atklāj biežāk.
Ar kādām metodēm tiek diagnosticēta melanoma?
Viss sākas ar sarunu. Cilvēkam atnākot pie dermatologa, ārsts
uzklausa pacientu un apjautājas par to, kā viņam dzīvē gājis –
vai bijuši saules apdegumi, cik daudz viņš šobrīd uzturas saulē,
vai lieto saules aizsarglīdzekļus utt.
Tālāk tiek veikta pacienta apskate. Tā kā āda ir tiešas
izmeklēšanas orgāns, daudz ko var saskatīt arī ar neapbruņotu
aci. Nākamais solis ir dermatoskopija. Dermatoskops ir ierīce, kas
ļauj palielinājumā aplūkot ādas veidojumus.
Ja dermatoskopijas laikā ārstam kāds veidojums šķiet
aizdomīgs, tas tiek izvēlēts tālākai diagnostikai, un ārsts
pacientu nosūta uz biopsiju jeb veidojuma parauga iegūšanu.
Noņemtie audu paraugi tiek nodoti laboratoriskai izpētei, kur
speciālisti nosaka, vai tie ir ļaundabīgi vai labdabīgi.
Kāda ir atšķirība starp optisko un digitālo dermatoskopiju?
Primārā diagnostikas metode ir optiskā dermatoskopija. Digitālā
dermatoskopija ļauj saglabāt datus par ādas veidojumiem un
nākamajā reizē, kad pacients atnāk pie ārsta, salīdzināt, vai
tie ir mainījušies. Taču nav tā, ka digitālā dermatoskopija
palīdzētu labāk diagnosticēt melanomu un to būtu jāveic visiem
pacientiem. Tā drīzāk ir noderīga metode, ja nepieciešama
dzimumzīmju vai citu veidojumu novērošana ilgākā laika periodā.
Digitālo dermatoskopiju iespējams veiksmīgi izmantot, veicot tā
saucamo dzimumzīmju kartēšanu.
Vai diagnostikas iespējas Latvijas reģionos ir vienlīdz
pieejamas kā Rīgā?
Kvalitatīva diagnostika ir pieejama visā Latvijā.
Dermatoskopijas iekārtas savstarpēji var nedaudz atšķirties, taču
atšķirības nav tik lielas, lai tās būtiski ietekmētu
diagnostiku. Iespējams, tajās dermatologu praksēs, kuras ikdienā
apmeklē vairāk pacientu, ārstu profesionalitāte un pieredze ir
nedaudz lielāka, taču es nevaru teikt, ka reģionos ir sliktāki
ārsti kā Rīgā.
Latvijā vislielākā problēma ir tā, ka cilvēki maz veic
profilaktiskas pārbaudes. Diemžēl ļoti daudzos gadījumos
pacients pie ārsta ierodas tikai tad, kad melanoma ir ievērojami
progresējusi un ādas veidojums sācis asiņot, mitrot vai
acīmredzami mainīties.
Kādos gadījumos un cik bieži cilvēkiem būtu jāapmeklē
dermatologs?
Mēs varētu gribēt, lai dermatologu, līdzīgi kā zobārstu vai
ginekologu, pacienti apmeklētu reizi gadā, taču arī tad, ja
cilvēks pie dermatologa atnāks vismaz vienu reizi, tas jau būs
daudz, jo pieredze rāda, ka liela daļa cilvēku nekad mūžā nav
pārbaudījuši savas dzimumzīmes.
Atnākot uz profilaktisku vizīti, dermatologs apskatīs un
iztaujās pacientu un pateiks, cik bieži turpmāk vajadzētu
tikties. Ne visiem cilvēkiem nepieciešamas regulāras vizītes.
Taču tiem, kam ir daudz dzimumzīmju, tiem, kam ģimenē bijusi
melanoma vai ir citi riska faktori, iespējams, ārstu vajadzēs
apmeklēt arī vairākas reizes gadā. Regulāras vizītes pie
dermatologa var palīdzēt atklāt melanomu stadijā, kamēr tā ir
vēl pavisam plāna un salīdzinoši viegli padodas ārstēšanai.
Pie ārsta noteikti būtu jāvēršas, ja esat pamanījuši kādu
jaunu veidojumu, kurš kaut nedaudz atšķiras no citiem, vai arī,
ja kāds no jau esošajiem veidojumiem ir mainījies, piemēram,
kļuvis asimetrisks, mainījis krāsu, pieaudzis diametrā.
Vai savā praksē esat pieredzējis, ka cilvēku aiziet pie
dermatologa mudinājis, piemēram, masieris, kosmetologs vai kāds
cits speciālists, kurš ikdienā redz savu klientu ādu?
Ir speciālisti, kuri kādreiz ir pabijuši kādā no ādas
veselībai veltītām lekcijām un pievērš uzmanību savu klientu
ādai, taču tādu ir maz. Diemžēl lielākā daļa nekādā veidā
nereaģē. Pasivitāte vērojama gan masieru, gan kosmetologu, gan
frizieru un citu speciālistu vidū. Nedaudz labāka situācija ir ar
podologiem, bet ar šiem speciālistiem ir jau bijis izglītojošs
darbs.
Esmu gandarīts, ka biedrība „Soli priekšā melanomai”
strādā, lai izglītotu tās personas, kuras ikdienā redz savu
klientu ādu. Patiesībā ir ļoti daudz profesiju, kuru pārstāvji
varētu pamanīt aizdomīgus veidojumus citu ķermenī, piemēram,
peldēšanas un fitnesa treneri, taču ar viņiem ir jārunā un
jāstāsta, kam pievērst uzmanību un kāpēc tas ir tik svarīgi.
Vai arī ģimenes ārsti varētu vairāk iesaistīties melanomas
diagnostikā?
Uz ģimenes ārstu pleciem ir uzkrauts tik daudz, jo īpaši
administratīvais slogs, ka dažkārt viņiem fiziski neatliek laika
izģērbt pacientus un aplūkot viņu ādu. Taču gadījumos, kad
pacienti paši sūdzas par ādas veidojumiem, ģimenes ārsti varētu
paātrināt diagnozes noteikšanu, paši veicot dermatoskopiju un
nosūtot bildi dermatologam. Latvijā ģimenes ārstiem ir papildus
finansējums, ja viņi atklāj ļaundabīgu audzēju, un daļa
ģimenes ārstu to izmanto, aktīvi iesaistoties arī melanomas
diagnostikā.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki neiet pie ārsta un mēdz novilcināt
vizīti arī tad, ja ir radušās aizdomas? Vai tas ir saistīts ar
ekonomiskiem vai psiholoģiskiem faktoriem?
Ja runājam par profilaktiskām vizītēm, tad tām ir liela
saistība ar ekonomisko situāciju valstī. Kad ekonomiskā situācija
ir laba, cilvēki biežāk apmeklē ārstu, un arī melanoma tiek
atklāta agrīni. Ja ekonomiskā situācija slikta, kā tas bija
2008. – 2009.gadā, cilvēki taupa līdzekļus, tai skaitā atliek
arī profilaktiskās vizītes.
Savukārt, ja runājam par gadījumiem, kad cilvēks jau pamanījis
aizdomīgu veidojumu, iemesli vizītes atlikšanai drīzāk ir
psiholoģiski. Daļa cilvēku neko negrib zināt par savu diagnozi un
cer, ka, izstumjot šo informāciju no savas dzīves, arī iespējamās
problēmas pazudīs. Taču pacientiem būtu jāsaprot, ka
vilcināšanās situāciju var tikai pasliktināt.
Brīdī, kad cilvēks izdzird diagnozi „melanoma”, viņš ir
gatavs atdot ļoti lielu naudu, lai pagrieztu laiku atpakaļ un
mainītu savus lēmumus.
Uz ko mums vajadzētu tiekties, lai uzlabotu melanomas diagnostiku
un ārstēšanu?
Vienkāršākais un nebūt ne dārgākais risinājums būtu
informatīvās kampaņas. Gluži tāpat kā mums katru gadu tiek
atgādināts, ka nevajag lēkt uz galvas nezināmās ūdenstilpnēs
vai braukt reibumā, tāpat katru gadu būtu jāatgādina par
sauļošanās negatīvo ietekmi un nepieciešamību aizsargāt ādu.
Vai, piemēram, izvietot atgādinošus informatīvos plakātus
celiņos pludmales virzienā. Saulainās dienās pludmalēs var
redzēt trakas lietas. Manuprāt, noorganizēt informatīvu kampaņu
ir lētāk nekā ārstēt vienu metastātiskas melanomas pacientu,
kas gadā izmaksā virs 100 000 eiro.
Otra lieta, ko būtu svarīgi ieviest – mācīt jau skolā, ka
ultravioletais starojums ir kaitīgs, un iedegums ir nevis skaistuma
pazīme, bet gan ādas aizsargreakcija, par ko nav jāpriecājas, bet
drīzāk jāuztraucas, jo nākotnē saules apdegumi var radīt
nevēlamas sekas.
Izglītošanu būtu jāveic arī skaistumkopšanas un citu jomu
speciālistiem, kuri saskaras ar cilvēka ādu, piemēram, ieviešot,
ka pie resertifikācijas ir jāapstiprina zināšanas par ādas
veselību un ļaundabīgajām ādas pazīmēm.
Savukārt, ja runājam par izmaiņām medicīniskajā jomā, būtu
labi, ja cilvēki, kuri ir riska grupā iegūt melanomu, vai kuriem
jau ir bijusi melanoma, varētu brīvi piekļūt pie dermatologa un
valsts to apmaksātu.
Intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda
finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par
intervijas saturu atbild biedrība “Soli priekšā melanomai”.
