Nekad
nav par ļaunu atkārtot pat tās lietas, kuras mēs zinām, vai
uzskatām par senām un pazīstamām, jo laiks un cilvēki mēdz
mainīt mūsu priekšstatus par notikumiem. Piemēram, kā ir ar
psihoterapiju? It kā visai sena lieta. Klīniskā izpratnē Rietumu
puslodē tā tiek praktizēta dažādās formās jau vairāk nekā
100 gadus. Ir pieejamas vārdnīcas, enciklopēdijas un cita uzziņu
literatūra, kas vienādi vai citādi mēģina psihoterapiju
definēt. Un, jāsaka, ka šīs definīcijas nereti ir visai
atšķirīgas.
Zīmīgi,
ka vienā no psihoterapijas „standartsējumiem” pagājušā
gadsimta 80-ajos un 90-ajos gados, redaktors izvēlas sākt grāmatu
ar teikumu: „Psihoterapiju nav iespējams precīzi definēt.”
(Corsini & Wedding, 1989;1). Taču turpat, tikai dažas lappuses
vēlāk, autors piedāvā vienu no, manuprāt, relatīvi veiksmīgām
psihoterapijas definīcijām: „Visas psihoterapijas ir mācīšanās
metodes. Visām psihoterapijām ir raksturīgs nolūks izmainīt
cilvēkus – palīdzēt tiem citādāk domāt (kognitīvais aspekts),
palīdzēt tiem savādāk just (afekts), un palīdzēt tiem savādāk
uzvesties (biheiviorālais aspekts).” (Corsini & Wedding,
1989;5).
Šī
definīcija ir laba aprakstošā ziņā, taču tajā trūkst norāde
uz to, kāpēc lai cilvēks vēlētos iet pie psihoterapeita, kurš
viņam/viņai mēģinās palīdzēt domāt, uzvesties un justies
citādāk. Visnopietnākais iemesls vērsties pie psihoterapeita ir
kāds pārdzīvojums vai notikums, kas radījis emocionālas sāpes,
ciešanas vai jautājumus, ar kuriem pašam lāgā neizdodas tikt
galā. „Visa psihoterapija vienā vai citā veidā nodarbojas ar
emocionālu sāpju un psiholoģisku ciešanu atvieglošanu.
Psihoterapija cilvēkiem palīdz godīgi sastapties ar sāpēm,
ciešanām un iziet tām cauri, pat ja tās sākotnēji likās
nepanesamas un tāpēc no tām ir ticis bēgts.” (Greenberg &
Safran, 1987; vii).
Tātad,
pavisam vienkārši runājot, psihoterapija ir mācīšanās process,
kura rezultātā mainās cilvēka domas, uztvere, sajūtas un
uzvedība, un pateicoties tam – cilvēks spēj veselīgi tikt galā
ar kādu satricinājumu, emocionālu pārdzīvojumu, sāpēm vai
psiholoģisku traumu, kas mudinājusi vērsties pie psihoterapeita
pēc palīdzības. Lūk, tik vienkārši. Atliek vēl tikai precizēt,
kas notiek pie psihoterapeita.
Psihoterapija,
vienkārši sakot, ir dažas vai daudzas sarunas psihoterapeita
kabinetā, kuru rezultātā cilvēks nonāk pie iepriekš minētajām
pārmaiņām. Tieši šo psihoterapeitisko sarunu ilgums,
regularitāte, pamatīgums un dziļums attiecīgu izglītību un
prasmes apguvuša psihoterapeita pavadībā ir tas, kas atšķir
psihoterapiju no dažādām citām sarunām vai notikumiem, kas arī
var sniegt cilvēkam kaut kādu atvieglojumu vai ieskatu pašam sevī.
Psihoterapija
nav:
-
Saruna
ar dziednieku vai zīlnieku, -
Aprunāšanās
ar draudzeni/draugu, -
Vizīte
pie astrologa -
Ģimenes
ārsta apmeklējums, -
Aiziešana
uz baznīcu, -
Meditācija,
-
Joga,
-
Pastaiga
pa mežu, -
Došanās
uz koncertu vai kino, un tamlīdzīgi pasākumi.
Lai
arī visas šīs un līdzīgas aktivitātes var sniegt impulsus
jaunām sajūtām, pārdomām par neierastiem uzvedības modeļiem un
jauniem virzieniem domāšanā, tiem pietrūkst ilglaicīguma, un
parasti arī fokusēta dziļuma, darbojoties ar kādu konkrētu,
emocionāli nozīmīgu jautājumu cilvēka dzīvē vai pieredzē.
Turklāt, ir vēl kāda nianse. Psihoterapeits ir trenēts un
apmācīts pilnībā un patiesi „pieslēgties” klienta problēmai,
taču vienlaicīgi arī šo problēmu neielaist sevī tādējādi
saglabājot zināmu emocionālu distanci un objektivitāti klienta
stāstā. Draudzenei, draugam, vai citam labsirdīgam uzklausītājam
šādu prasmju visticamāk nebūs, kas savukārt pašu uzklausīšanu
var padarīt visai grūtu abiem.
Un
nobeigumā par pašiem psihoterapeitiem. Visi psihoterapeiti nav
vienādi. Ir speciālisti, kuri strādā līdzīgi kā tas redzams
Holivudas filmās, ir kolēģi, kuri strādā atšķirīgi. To nosaka
fakts, ka šobrīd pasaulē ir pazīstami vairāki simti atšķirīgu
psihoterapijas novirzienu vai „skolu.” Vairākas no šīm
„skolām” ir plaši pārstāvētas arī Latvijā un apvienotas
jumta organizācijā – Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā (LPB). To
der atcerēties pirms pirmā psihoterapeita apmeklējuma. Var
izrādīties, ka speciālists pie kura cilvēks ir nolēmis vērsties
nemaz neatbilst reiz uz ekrāna redzētajam vai kādreiz kādā
grāmatā aprakstītajam stereotipiskajam „psihes ārstētājam.”
Vairāk
informācijas: www.psihoterapija.lv
