Ikviens no mums kaut reizi ir domājis par to, kāda ir patiesā
cukura ietekme uz mūsu ķermeni. Gan
sabiedrībā, gan ekspertu vidū ir raisījušās dažādas
diskusijas par to, vai cukurs būtu jāiekļauj uzturā vai tomēr
jāsaka stingrs “nē!”.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas
endokrinoloģijas nodaļas virsmāsa un Latvijas Diabēta aprūpes
māsu apvienības priekšsēdētāja Līga Ārente skaidro, ka
vairumā gadījumu šo mulsumu un diskusijas rada tas, ka atsevišķas
produktu grupas, kuru sastāvā ir cukurs, piemēram, augļi vai
medus, tiek definētas kā “veselīgi produkti”, kurus var ēst
bez mēra. Diemžēl tā tas nav! Cukurs ir organisma enerģijas
avots, taču pārmērīgā daudzumā tas var radīt nopietnas
veselības problēmas.
Saudzē savu ķermeni – seko līdzi patērētajam cukura
daudzumam
Cukurs ir koncentrēts enerģijas avots. Organismā tas pārvēršas
par glikozi un ir galvenais organisma enerģijas avots. Varētu
teikt, ka tas ir kā benzīns spēkratiem. Problēmas sākas tad, kad
to sākam lietot pārmērīgos daudzumos. Pirmkārt, vienkāršie
cukuri gremošanas traktā ļoti strauji tiek pārstrādāti, un īsā
laikā strauji paaugstinās glikozes līmenis asinīs. Tas izraisa
strauju insulīna izdali un sekojošu strauju cukura līmeņa
krišanos, kā rezultātā atkal rodas apetīte. Tas veido situāciju,
kad cilvēkam visu laiku gribas ēst. Otrkārt, neiztērēto glikozi
organisms pārveido par „stabilajām rezervēm” taukaudu veidā.
Šādi rodas liekais svars, insulīna rezistence un visbeidzot 2.
tipa cukura diabēts. Liekais svars dod lielu ieguldījumu arī citu
nopietnu slimību attīstībā – tādu kā sirds – asinsvadu
slimības, paaugstinātu asinsspiedienu u.c.
Sešas tējkarotes lielam, divas – mazam
Ja runājam tieši par uzturam pievienoto cukuru, optimālais
apjoms pieaugušajiem ir 25 grami dienā jeb ne vairāk kā 6
tējkarotes, bērniem no 4 gadu vecuma – 19 gramu jeb ne vairāk kā
2 tējkarotes cukura dienā. Kopumā dzīvības procesu
nodrošināšanai pieaugušam cilvēkam ar nelielu fizisko aktivitāti
nepieciešams aptuveni 150 g glikozes, kuru var atrast gandrīz visos
produktos. Piemēram, 90 gramus smags kartupelis ir 2 tējkarošu
cukura vērts.
Ja esat saldummīlis vai cilvēks ar cukura diabētu, alternatīva
cukuram ir dabiskie vai mākslīgie saldinātāji, kas atvieglo
glikozes līmeņa kontroli asinīs. Šī produktu grupa ir diezgan
plaši pētīta un pilnīgi noteikti nav kaitīga, ja ievērojam
pieļaujamās devas. Ir gan viena problēma – ražotāji neuzrāda
pievienotā saldinātāja daudzumu savos produktos, jo nav šāda
likumiskā regulējuma. Šī ir ļoti plaša tēma, bet īsumā: viss
jālieto ar mēru, arī saldinātāji. Protams, dabiski produkti
vienmēr būs labāki par mākslīgajiem, tāpēc mēģiniet ievērot
veselīgas cukura lietošanas normas.
Domā kritiski, analizē ražotāja sniegto informāciju
Jēdziens „slēptie cukuri” ir ļoti interesants, jo vairumā
gadījumu cukuru neviens nav „slēpis”. Visi produkti, kuriem ir
salda garša, satur cukuru, taču vairumā gadījumu cilvēki
neapzinās, cik daudz. Piemēram, jogurts – brīnišķīgs piena
produkts, centrālais kalcija avots cilvēku uzturā, bet vienā
porcijā (160 – 180 gramu) var būt līdz pat 7 tējkarotēm cukura
jeb visas dienas cukura deva. „Slēptie cukuri”, manuprāt, ir
tikai tā saucamajos diētiskajos un „diabētiskajos” produktos,
taču informācija par to, ka produktam nav pievienots cukurs, ir
ļoti mulsinoša. Ja lasīsim informāciju uz maizes iepakojuma, tad
uzzināsim, ka uz 100 gramiem maizes ir 45 – 54 grami ogļhidrātu,
tātad šķēlīte maizes, kuras svars ir 25 grami, satur 11 – 14
gramus salikto ogļhidrātu, kas savukārt satur noteiktu daudzumu
cukura. Cukurs nav pievienots, taču tas tur ir. Tātad katra cilvēka
draugs ir ražotāja sniegtā informācija uz produkta iepakojuma.
Ābols vai smalkmaizīte – salda daudz nevajag
Jau sengrieķu ārsts Galēns izteicās, ka „jebkuras zāles
lielās devās var būt inde, bet inde mazās devās var būt zāles”.
Tas attiecas arī uz ēdienu. Cukurs ir organisma enerģijas avots,
bet pārmērīgā daudzumā tas rada daudz veselības problēmu.
Sabiedrībā radies maldīgs priekšstats, ka “veselīgos
produktus” var ēst neierobežoti, tā teikt – jo vairāk, jo
veselīgāk. Diemžēl tā tas nav! Šis jēdziens izmantojams tad,
kad salīdzinām līdzīga uzdevuma produktus. Piemēram, vidēji
smalkmaizīte sver aptuveni 80 gramus, no
tās aptuveni puse ir ogļhidrāti (gan baltie milti, gan cukurs),
tātad 40 gramu. Tikpat daudz ogļhidrātu
ir 400 gramos ābolu. Atšķirībā no smalkmaizītes ābolā ir
daudz dažādu minerālvielu, šķiedrvielu un vitamīnu, īpaši C
un B6 vitamīni. Taču, apēdot ābolu smalkmaizītes vietā, mēs ne
tikai uzņemam mazāku cukura daudzumu, bet papildus arī vitamīnus,
antioksidantus un šķiedrvielas. Secinājums – ja izvēlamies
kārumu, ābols ir veselīgāks par smalkmaizīti, bet tik un tā
neliels ābols (120 gramu) satur 2 tējkarotes vienkāršo cukuru
(glikozi, fruktozi un saharozi). Arī auglis vai medus tik un tā
satur cukuru.
Lai informētu cilvēkus par cukura diabētu, tā simptomiem un
ārstēšanu, ir izveidotas mājaslapas www.diabets.lv
un www.diabetapacientiem.lv.
Šajās vietnēs gan cilvēki ar cukura diabētu, gan arī ikviens
cits interesents var uzzināt atbildes uz visiem interesējošiem
jautājumiem.
