Nieres
un sirds – šo divu orgānu transplantāciju veic tepat pie mums,
Latvijā, dodot iespēju cilvēkam dzīvot. Diemžēl pacientu rinda,
kam nepieciešama kāda orgāna transplantācija, ir gara, un donoru
katastrofāli trūkst.
Ietekmē
krīze
Pirmā
nieres transplantācija Latvijā tika veikta tālajā 1973. gada 15.
aprīlī, bet gadu vēlāk tika izveidots Latvijas Transplantācijas
centrs. Šo gadu laikā mūsu valstī ir veikta arī viena aknu
transplantācija un bijušas vairākas aizkuņģa dziedzera
pārstādīšanas operācijas. Ārsts transplantologs Jānis
Jušinskis atklāj, ka aknu transplantāciju varētu veikt arī
tagad, turklāt šis orgāns jaunā īpašnieka organismā iedzīvojas
salīdzinoši
veiksmīgāk nekā, piemēram, niere. Tomēr pagaidām aknu
transplantācija nav iekļauta valsts programmā, turklāt
katastrofāli trūkst arī donoru.
“Pagājušajā
gadā situācija šajā jomā bija ļoti laba, jo apmēram 85 %
aptaujāto tuvinieku deva atļauju sava mirušā piederīgā orgānus
izmantot transplantoloģijai, lai glābtu kāda cita cilvēka
dzīvību. Šogad situācija ir dramatiska. Vairāk nekā pusi jeb
apmēram 60 % no visiem donoriem, par kuriem mūs informē, mēs
pazaudējam dažādu iemeslu dēļ. Un viens no būtiskākajiem
traucējošajiem faktoriem ir tieši radinieku aizliegums izmantot
viņu mirušā piederīgā orgānus transplantācijai,” atklāja
Jānis Jušinskis.
Ārsts
novērojis, ka parasti cilvēku attieksme pret orgānu
transplantoloģiju mainās brīdī, kad publiskajā telpā izskan
kāda negatīva informācija saistībā orgānu ziedošanu vai
medicīnu kopumā, par sociālo apdrošināšanu un tamlīdzīgām
lietām. “To pierāda 2008. un 2009. gads, kad valstī bija krīze,
sabruka medicīnas sistēma, cilvēki nezināja, kā izdzīvot, un
brauca prom. Pašlaik ir ļoti līdzīga situācija,” norāda
dakteris.
Gadā
60–70 nieru transplantācijas
Esošā
krīze gan nemazina pacientu rindu, kuri gaida savu laimīgo zvanu ar
paziņojumu – ir uzradies donors, jāgatavojas operācijai!
Latvijas Transplantoloģijas centrā ir izveidots tā sauktais
gaidīšanas saraksts, kurā ir iekļauti tie pacienti, kam akūti
nepieciešama nieres transplantācijas operācija. Vidēji tie ir ap
100–120 cilvēkiem gadā (40–50 cilvēku saraksts, kuru atjauno
ik pēc trīs mēnešiem), un gadā šāda operācija tiek veikta
60–70 pacientiem. Tomēr, kā norāda Jānis Jušinskis, Latvijā
ir vairāk nekā 600 pacientu, kuri dzīvo, pateicoties nieru
aizstājterapijai jeb dialīzei: “Teorētiski viņus visus var
ieskaitīt kā potenciālos recipientus.”
Protams,
pats orgāns vēl nenozīmē, ka tas tiešām kādam no rindā
gaidītājiem derēs, jo ir nepieciešama imunoloģiska saderība.
Tas arī ir iemesls, kamdēļ daļa orgānu tiek sūtīti uz citām
valstīm, lai gan tajā pašā laikā mūsu pacientiem to pietrūkst.
Nav saderības!
Tas
pats ir sakāms par sirds transplantācijas operācijām, turklāt
par valsts naudu Latvijā ir atļauts veikt tikai divas operācijas
gadā. “Protams, pacients var segt izmaksas pats, taču tā ir
dārga ārstēšana, turklāt pēc tam viņam ir jānodrošina
imūnsupresijas terapija visas turpmākās dzīves laikā,” saka
dakteris un piebilst, ka pašlaik Latvija vairāk uzskatāma par
recipientu, nevis donoru valsti: “Mūsu pacienti dodas uz ārvalstu
klīnikām un stājas rindā tur, lai iegūtu nepieciešamo aknu vai
plaušu transplantāciju. Runājot par sirds operācijām, ja būtu
atļauts veikt vismaz piecas transplantācijas gadā… Lai gan
uzskatu, ka transplantācijas jomā nedrīkstētu būt ierobežojumu.
Vajadzētu izmantot katru pieejamo donora orgānu, jo var veidoties
situācija, ka vienā gadā tādu ir desmit, bet otrā – neviena.”
Vecumam
nav nozīmes
Informāciju
par donoriem Latvijas Transplantoloģijas centra speciālisti parasti
saņem no intensīvās terapijas nodaļām. “Diemžēl arī
informācijas apmaiņas jomā ir problēmas. Visas iesaistītās
struktūras – Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests,
arī slimnīcas – varētu strādāt aktīvāk un laicīgi paziņot
mums, ka ir pacients, kurš, iespējams, tomēr neizdzīvos, taču
viņš varētu būt potenciālais donors. Pašlaik šādā aspektā
netiek veikts nekāds darbs. Par laimi, pēdējos gados mums ir
reģionālie koordinatori, citādi strādājam tikai uz entuziasma
pamata. Bet strādāt ar donoriem – tas ir smags darbs,” uzsver
Jānis Jušinskis.
Kad
ir apzināts potenciālais donors, seko virkne dažādu izmeklējumu.
Šajā jomā donora vecumam nav īpašas nozīmes. Pasaulē ir
reģistrēti pat 90 gadus veci donori, savukārt Latvijā vecākajam
orgānu ziedotājam ir bijuši 75 gadi. “Sirdi, protams, var
izmantot no gados jauna donora, taču nieru transplantācijā gan nav
vecuma ierobežojuma. Izvērtējam, kāds ir donora vispārējais
veselības stāvoklis, nāves iemesls. Ja cilvēks ir nomiris kādas
slimības dēļ, tas nozīmē, ka uz visu organismu ir bijusi kāda
negatīva ietekme. To ņemam vērā, un tālāk jau seko virkne
dažādu analīžu. Ja donoram ir bijusi kāda saslimšana un pastāv
risks, ka to var pārmantot recipients, šādus orgānus neizmantojam
transplantācijai. Piemēram, AIDS, C vai B hepatīts… Savukārt,
ja cilvēkam dzīves laikā ir bijis vēzis, viņš ir izārstēts un
nodzīvojis līdz sirmam vecumam, tik un tā mums ir jāņem vērā,
ka pastāv zināms risks, tāpēc, pirms pārstādām šāda donora
orgānu, par to ir jābrīdina recipients,” uzskaita dakteris.
Citu
informāciju, kas atklātu donora personību, cilvēks nevar uzzināt,
jo to aizliedz likums. Taču ir iespējams uzzināt sava donora
vecumu, dzimumu…
