Jau
vairāk nekā gadu pasaule cenšas uzveikt Covid-19. Tomēr līdzās
tam nekur nav pazudušas citas slimības. Īpaši satraucoša
situācija ir hronisko slimību jomā, jo, vairoties no saslimšanas
ar vīrusinfekciju, pacienti daudz retāk apmeklē speciālistus.
Tāpēc onkologi ceļ trauksmi un aicina sabiedrību pievērst
lielāku uzmanību savai veselībai. Kampaņā “Olnīcu vēzis uz
sarkanās līnijas” izceļ vienu no izplatītākajiem audzēju
veidiem sievietēm – olnīcu vēzi. To Latvijā ik gadu atklāj
250–300 sievietēm.
Olnīcu vēzis – cik sen zināms?
Medicīnā olnīcu vēzis ir zināms jau vairāk nekā 150 gadus.
1809. gadā tika fiksēts pirmais olnīcu audzēja izņemšanas
gadījums, kurš medicīnas vēsturē ir ļoti nozīmīgs, jo audzēja
lielums bija sasniedzis 22 mārciņas. Vēsturiski olnīcu vēzis
tika klasificēts cistiskajos un cietajos audzējos, izšķirot tos
pēc lieluma un rakstura. 1961. gadā šī klasifikācija tika
aizstāta ar olnīcu morfoloģisko histopatoloģisko verifikāciju.
Tas noteica, ka no terapeitiskās statistikas par olnīcu epitēlija
audzējiem ir jāizslēdz pirmie neoplazmas gadījumi, kas radušies
hormonu, dzimumšūnu audzēju un metastātisku karcinomu gadījumos.
1970. gadā kā viena no ārstēšanas metodēm bija medikamenta
melfalāma lietošana, diemžēl tas izrādījās neefektīvs. Vēlāk
Apvienotajā Karalistē sāka jaunas medikamentu grupas izstrādi,
kuras sastāvā ir aktīvā viela cisplatīns. Tas ļāva strauji
attīstīties ķīmijterapijai. 1971. gadā Pasaules Veselības
organizācija (PVO) izdeva audzēju klasifikāciju, kurā olnīcu
audzējus iedalīja serozās vai mucinozās cistās, endometrija
audzējos, mezonefriskajos audzējos, karcinomās un neklasificētās
karcinomās. 1999. gadā PVO šo klasifikāciju nedaudz mainīja,
pievienojot papildu grupas un mainot atsevišķus nosaukumus. Pirmās
ziņas par to, ka ir panākts progress olnīcu vēža diagnostikā un
ārstēšanā, tika saņemtas 1983. gadā. Ārstēšanā tika
izmantota ķīmijterapija un ķirurģiskā terapija, kā arī testēta
radioterapija. Pēdējo 30 gadu laikā gūtie panākumi olnīcu vēža
skrīningā, diagnostikā un ārstēšanā liecina, ka esošās
metodes ir veicinājušas progresu cīņā ar šo slimību.
Ārstēšana
Olnīcu vēzim nav specifisku simptomu, tāpēc vairums pacienšu
ar šo diagnozi pie ārsta nonāk vēlīnā stadijā. Pirmās
pazīmes, kas varētu liecināt par olnīcu vēzi, ir traucēta kuņģa
uz zarnu trakta darbība, vēdera pūšanās un samazināta apetīte.
Var parādīties sāpes vēderā vai neskaidra vēdera apjoma
palielināšanās, kam iemesls ir šķidruma uzkrāšanās vēdera
dobumā, ko producē olnīcu audzējs. Šie simptomi parasti tiek
ignorēti un netiek saistīti ar ginekoloģisku saslimšanu. Tāpēc
ļoti svarīgas ir regulāras vizītes pie ginekologa,
ultrasonogrāfijas izmeklējums, asins analīzes, ārsta apmeklējums,
līdzko parādās kaut mazākie simptomi.
Ja rodas aizdomas par olnīcu vēzi, sievietei veic asins
analīzes, nosaka arī onkoloģiskos marķierus (CEA, CA125, HE4),
kas ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izstrādājas organismā,
un palielināta to produkcija var liecināt par audzēja klātbūtni.
Taču jāatceras, ka olnīcu audzēja marķieri ir tikai papildu
informācija ārstam. Ir arī dažādas citas situācijas, kuru
gadījumos šo marķieru rādītāji var būt nedaudz paaugstināti.
Piemēram, fizioloģiski CA125 palielinās grūtniecības laikā,
pirms mēnešreizēm vai pēc tām, kā arī ja ir hroniski
iekaisumi. Olnīcu vēža gadījumā CA125 pieaugums var būt
vairākos simtos.
Ja sievietei ģimenē kādai
asinsradiniecei – vienalga, mammai, māsai, vecaimātei, mammas
māsai – bijis olnīcu vai krūts vēzis, tad pasaules vadlīnijās
iesaka veikt ģenētiskās analīzes, lai noteiktu gēnu – BRCA1 un
BRCA2 – mutāciju. Mūsdienās
olnīcu vēzis tiek pielīdzināts hroniski ārstējamai slimībai.
Ja vēzis tiek
diagnosticēts laikus, ir iespējams nodrošināt mērķtiecīgu un
inovatīvu terapiju, kas pagarina dzīvildzi.
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija
Geriņa-Bērziņa: “Ārstēšana ir atkarīga no audzēja stadijas
un lokālās izplatības. Ja audzējs ir lokāls, tad ārstēšana
tiek sākta ar operāciju. Pēc operācijas izoperētais materiāls
tiek nosūtīts patologam, kur notiek detalizēta vēža šūnu
analīze, pēc kuras var noteikt audzēja šūnu sastāvu, potenciālu
un aktivitāti. Patologs ir viens no svarīgākajiem speciālistiem
vēža diagnozes noteikšanā, kas būtiski var ietekmēt tālāko
ārstēšanas taktiku un slimības prognozi. Pēc operācijas ārstu
konsilijs atkarībā no audzēja stadijas lemj par pacientei
piemērotu tālāko sistēmisku terapiju. Paciente tiek nosūtīta
pie onkologa ķīmijterapeita, jo bieži nepietiek tikai ar audzēja
izoperēšanu. Pēc šī slēdziena pacientei tiek sākta
ķīmijterapija. Onkologs ķīmijterapeits, nozīmējot sistēmisko
terapiju, ņem vērā iegūtos operācijas materiāla histoloģiskos
datus un slimības stadiju. Mūsdienās terapijas izvēli nosaka arī
gēnu BRCA1 un BRCA2 mutāciju klātbūtne vēža audos, īpaši, ja
slimība ir izplatītā stadijā vai ir konstatētas attālas
metastāzes. Mērķis ir izvēlēties precīzāko, individuāli
piemērotāko un efektīvāko terapiju slimības izskaušanā un
dzīvildzes pagarināšanā, domājot arī par pacientes dzīves
kvalitāti.”
Dzīvildze Latvijā un Eiropā
Diemžēl prognozētā dzīvildze olnīcu vēža gadījumā ir
zema. Eiropā 60% pacienšu pēc slimības atklāšanas nomirst
tuvāko piecu gadu laikā, 30% – pirmā gada laikā.
Sievietēm, kurām ir olnīcu vēzis un konstatēta pozitīva BRCA
gēna mutācija, ļoti efektīvi darbojas PARP inhibitorus saturoši
medikamenti, kas ļauj pilnībā apturēt slimības attīstību pat
uz vairākiem gadiem. Tie ir pieejami sievietēm gan Lietuvā, gan
Igaunijā, taču Latvijā pacientēm nākas samierināties vien ar
ķirurģisku ārstēšanu un ķīmijterapiju. “Situācija, kurā ir
nonākušas olnīcu vēža pacientes, ir absurda un absolūti
nepieļaujama. Saskaņā ar starptautiskajām vadlīnijām ārstēšana
ar PARP inhibitorus saturošiem medikamentiem tiek uzskatīta par
standarta terapiju, ko saņem pacientes visā Eiropā. Šos
medikamentus saviem pacientiem šobrīd var izrakstīt mūsu kolēģi
kaimiņvalstīs, un nav skaidrs, kāpēc sievietēm Latvijā tie tiek
liegti. Šīs zāles mums ļautu no drošas nāves glābt vairākus
desmitus jaunu sieviešu katru gadu,” stāsta onkoloģe
ķīmijterapeite Aija Geriņa-Bērziņa. Lielākā daļa olnīcu vēža
pacienšu ir gados jaunas sievietes no 30 līdz 60 gadiem darbspējīgā
vecumā, kas maksā nodokļus un būtu tiesīgas saņemt palīdzību
no valsts.
Veselības ministrija (VM) savukārt informē, ka pašlaik visām
pacientēm ar olnīcu vēzi zāļu iegādes kompensācijas sistēmā
ir pieejama ķīmijterapija un inovatīvā terapija ar bevacizumabu,
liposomālo doksorubicīnu, savukārt pacientēm ar BRCA mutāciju –
inovatīvās zāles niraparibs. VM parlamentārais sekretārs Ilmārs
Dūrītis: “Nav korekti uzskatīt, ka Latvijā olnīcu vēža
pacientes nav nodrošinātas ar inovatīvas terapijas ārstēšanas
iespējām. Nacionālajā veselības dienestā (NVD) ir saņemts
iesniegums arī medikamenta olapariba iekļaušanai Kompensējamo
zāļu sarakstā (KZS) olnīcu vēža pacientēm ar pozitīvu BRCA
mutāciju. Vienlaikus VM informē, ka iesniegumi par zāļu
iekļaušanu KZS ir iesniegti arī tām diagnozēm, kurām nav
iekļauti inovatīvie medikamenti, piemēram, dzemdes kakla
ļaundabīgs audzējs, mīksto audu ļaundabīgie audzēji, un šie
pacienti atrodas daudz diskriminējošākā situācijā. NVD ir
iesniegti un izvērtēti iesniegumi par 30 jauniem medikamentiem ar
jaunu vispārīgo nosaukumu onkoloģisko pacientu ārstēšanai. NVD
ir aprēķinājis, ka, lai iekļautu inovatīvus onkoloģiskos
medikamentus Kompensējamo zāļu sarakstā, papildus nepieciešamie
budžeta līdzekļi ir aptuveni 28 miljoni EUR pirmajā iekļaušanas
gadā.”
A. Geriņas-Bērziņa komentē VM sniegto informāciju: “Kā
minēja I. Dūrīša kungs, bevacizumabs (monoklonāla antiviela) un
liposomālais doksorubicīns (ķīmijpreparāts) ir pieejami olnīcu
vēža ārstēšanā. No šī gada janvāra zāļu kompensācijas
sarakstā ir iekļauts arī PARP inhibitors niraparibs, kas ir domāts
tikai kā otrās līnijas medikaments, ja attīstījusies slimības
progresija, kā tas ir definēts Eiropas vadlīnijās. Šeit ir
sajaukta lietu kārtība, jo ar olaparibu ir jāsāk ārstēt pirmā
līnijā pēc pirmā slimības recidīva. Pēc jaunākiem pētījumu
datiem, terapijai ar olaparibu ir pierādīta efektivitāte, to
lietojot, slimības bez progresijas laiks ir 4–5 gadi, tas ir
milzīgs ieguvums, ja zinām, ka pēc parastās ķīmijterapijas 70%
no pacientēm slimība progresē pirmajos trīs gados pēc diagnozes
noteikšanas. Ņemot vērā izrakstīšanas nosacījumus, vispirms ir
jābūt pirmās līnijas efektīvākajai terapijai, un tikai tad, ja
slimība progresē, tiek piemērota otrā līnija.
Mani kā onkoloģi ķīmijterapeiti, kas ikdienā strādā ar vēža
pacientiem, urda jautājums, kāpēc Latvijas valsts joprojām nevar
atrast līdzekļus vēža ārstēšanā, lai kaut nedaudz “noķertu”
vismaz kaimiņvalstis. I. Dūrīša minētie 28 miljoni EUR
onkoloģisko inovatīvo medikamentu kompensācijai Lietuvā tika
piešķirti jau 2020. gadā, tad salīdzināšanai Latvijā tie bija
tikai 1,6 miljoni EUR! Un minētie NVD aprēķini vēl nebūt
negarantē, ka šo naudu pacientu ārstēšanai mēs patiešām
dabūsim tuvāko gadu laikā. Mēs, onkologi ķīmijterapeiti,
Latvijā esam kā ķīlnieki starp pacientu, valsts kompensācijas
sistēmu un ārstēšanas vadlīnijām. Bieži vien vienīgā
pacientu cerība saņemt mūsdienu vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu
ir lūgt finansējumu Ziedot.lv organizācijai, kas, pēc maniem
uzskatiem, ir pilnīgs absurds.”
Kad un kā celt trauksmi?
Olnīcu vēža ārstēšanā laiks ir viens no galvenajiem
faktoriem, tāpēc terapija jāsāk pēc iespējas ātrāk. Ārsti
vēlreiz un vēlreiz atgādina, ka jāmeklē ģimenes ārsta vai
ginekologa palīdzība gadījumos, ja pastāvīgi ir uzpūties vēders
un ēdot ātri rodas sāta sajūta. Ja vēders pūšas regulāri un
tas nebeidzas vismaz trīs nedēļas, tā var būt viena no olnīcu
vēža pazīmēm. Arī sāpes vēdera lejasdaļā un mazajā iegurnī,
kā arī bieža urinēšana var būt slimības signāls. Katrā ziņā
aicinām darba ikdienas skrējienā neaizmirst par sevi un ieplānot
ginekologa un mazā iegurņa ultrasonogrāfijas apmeklējumu vienu
reizi gadā, bet tām sievietēm, kurām ģimenē ir bijuši vēža
gadījumi, pat divas reizes gadā.
Plašāka informācija par olnīcu vēzi www.tikaisievietem.lv
