“Pirms
kāda laika ievēroju, ka manas draudzenes mamma runājot sākusi
jocīgi šķobīt muti. Tā, it kā censtos vienu sejas pusi
nekustināt. Kad sadūšojos pajautāt, kas noticis, draudzene tikai
paraustīja plecus – kustinot labo sejas pusi, mammai esot
neciešamas sāpes,” stāsta Ilva. Pateicoties savulaik iegūtai
izglītībai medicīnas jomā, viņai radās nojausma, ka problēmas
cēlonis varētu būt trīszaru nerva neiralģija. Nojausma bija
pareiza.
Nākamajā
dienā – pilnīgi vesela
“Draudzenes
mamma bija lietojusi ārsta izrakstītus medikamentus, taču vairāk
nekā pusgadu risinājums netika rasts,”
saka Ilva, “ēdot,
runājot vai vienkārši kustinot sejas labo pusi, viņai bija
pēkšņas, ļoti spēcīgas sāpes.”
Ilva ieteica draudzenes mammai pierakstīties uz vizīti pie
neirologa un pastāstīja arī par savu versiju – ka pie visa
vainīgas varētu būt problēmas ar trīszaru nervu.
Sieviete
paklausīja, devās pie cita neirologa, veica nozīmētās pārbaudes
un uzzināja diagnozi – tā patiesi bija trīszaru nerva
neiralģija, kas radīja neciešamas sāpes. “Pirms
kāda mēneša draudzenes mammai veica operāciju, un jau nākamajā
dienā viņa brauca mājās no klīnikas kā pilnīgi vesels
cilvēks,”
teic Ilva, “viņai
vairs nav jālieto spēcīgie pretsāpju medikamenti, viņa var ēst,
runāt, smaidīt… darīt visu tāpat kā iepriekš, kad problēma
vēl nebija radusies.”
Dr.
Raimonds Mikijanskis, klīnikas DiaMed
neiroķirurgs
stāsta, ka tipiska trīszaru nerva neiralģija izpaužas kā
elektriskai strāvai līdzīgas sāpes, kas ilgst dažas sekundes:
“Tās
ir spēcīgas sāpes, kas ātri izzūd, taču atkārtojas atkal pie
sejas kustībām.”
Kā
elektrības trieciens
Vispirms
jāteic, ka trīszaru nervs iziet
no galvas smadzeņu stumbra un galvas kausa pamatnē veido trīs
zarus.
Tie savukārt pa trīs dažādām atverēm galvaskausā aizstiepjas
līdz sejas virspusei. Pirmais nerva zars stiepjas virs acs, otrs –
zem acs jeb augšžoklī un trešais zars iestiepjas apakšžoklī.
Ir divi trīszaru nervi – viens iestiepjas sejas labajā, otrs
kreisajā pusē.
Kā
saka neiroķirurgs Raimonds Mikijanskis, sāpes var izpausties vienā
vai divos, retāk visos trīs šī nerva zaros: “Un
šīs sāpju lēkmes provocē jebkāda sejas kustināšana – ēdot,
smejoties, runājot, tīrot zobus. Lai izvairītos no tām, cilvēks
iemācās ēst, runāt, nekustinot vienu mutes pusi, jo katra kustība
provocē sāpju lēkmi, kas ir kā spēcīgs elektrības trieciens,
izraisot drausmīgas sāpes sejā.”
Dakteris
uzsver, ka daļai cilvēku šīs sāpes var būt visu laiku, bet
citiem – parādīties, tad uz vairākiem mēnešiem pazust, un atkal
uzrasties. Šīs sāpes mēdz pazust un atkārtoties, pazust un
atkārtoties. “Tā
ir tipiska trigemināla neiralģija,”
teic dr. Mikijanskis.
Asinsvadu
vaina
Izrādās,
tas ir mīts, ka trīszaru nervs sāk sāpēt pēc tam, kad lielā
vējā staigāts bez cepures galvā. Tipiskas trīszaru nerva
neiralģijas iemesls ir nerva nospiedums ar blakusesošo asinsvadu.
Zināms – nerva zari anatomiski atrodas ļoti tuvu asinsvadiem.
Dažkārt tik tuvu, ka tie sāk spiest nervu, un cilvēks to izjūt
kā neciešamas, pēkšņas sāpes.
“Problēmu
parasti konstatē, veicot magnētisko rezonansi. Izmeklējuma laikā
labi redzams, vai asinsvads spiež uz nervu, vai ne. Jāsaka arī, ka
bieži ir pacienti, kuriem asinsvads – vēna vai artērija –
patiešām spiež uz nervu, bet viņi to nejūt, viņiem nav trīszaru
nerva neiralģijas. Acīmredzot sāpju esamība vai neesamība
atkarīga no tā, cik spēcīgs ir spiediens uz nervu,”
skaidro neiroķirurgs.
Problēmai
ir divi risinājumi – visu mūžu lietot pretsāpju zāles, kas
atstāj iespaidu uz nierēm, aknām un citiem orgāniem, vai veikt
operāciju. “Zāles
tikai novērš sāpes, bet nerisina problēmas cēloni, jo ar
medikamentiem nav iespējams pavirzīt asinsvadu prom no nerva. Tāpēc
cilvēkam, kuram nav nekādu citu nopietnu blakus saslimšanu,
noteikti labākais risinājums ir operācija, pēc kuras viņš būs
vesels cilvēks,”
papildina klīnikas DiaMed
neiroķirurgs dr. Jānis Šlēziņš.
Operācijas
laikā neiroķirurga galvenais uzdevums ir atdalīt nervu no
asinsvada, kas spiež uz to. Tikai mieru, nedz nervs, nedz asinsvads
netiek pārgriezti, kā varētu šķist, bet gan starp šiem abiem
kaimiņiem
tiek
ievietots speciāls teflona materiāls, kas kalpo kā matracītis,
lai asinsvads vairs nespiestu nervu.
“Cilvēks
pēc operācijas pamostas, un šausmas ir beigušās. Viņš ir
vesels!” uzsver
dakteris. Viņš piebilst, ka vēl nesen kopā ar kolēģi dr.
Mikijanski operējis pacientu, kuram viens nerva zars bijis iespiests
starp artēriju un vēnu. Pēc pamošanās no narkozes, pacients
bijis pārsteigts, ka var brīvi runāt un vairs nekas nesāp.
Mazs
iegriezums aiz auss
Dr.
Raimonds Mikijanskis atklāj, ka lielākai daļai pacientu, kuri cieš
no trīszaru nerva neiralģijas, nav veikti izmeklējumi, kas ļauj
atklāt problēmas cēloni. Cilvēkam nozīmē pretsāpju zāles, un
viss. Šāds stāsts ir arī minētajam, nesen operētajam pacientam
– vīrietis domājis, ka tāds liktenis un nāksies sadzīvot ar
šīm sāpēm visu atlikušo mūžu, līdz kādu vakaru abi ar sievu
kādā interneta vietnē izlasījuši par operāciju, ko iespējams
veikt analogas problēmas gadījumā. “Tā
beidzās šī pacienta ciešanas, kas ilga četrus gadus,”
saka dr. Raimonds Mikijanskis un piebilst, ka operācija ir minimāli
invazīva: “Pateicoties
mūsdienīgām iespējām, operācija ir ļoti saudzīga. Protams,
galvaskauss ir jāatver, lai piekļūtu tā iekšienē esošam
nervam, bet tas tiek izdarīts caur ļoti nelielu atveri un pēc tam
izzāģēto kaula gabaliņu ievietojam atpakaļ un piekniedējam ar
titāna kniedēm. Dažreiz atvērums ir tik neliels, ka pat nav, ko
likt atpakaļ. Savukārt brūce atrodas aiz auss matu augšanas zonā,
tāpēc tā nav redzama, toties pacients vienā mirklī ir
izārstējies no invalidizējošas slimības.”
Brūces
dzīšanas laiks ir aptuveni divas nedēļas, taču mājās pēc
operācijas pacients var doties jau nākamajā vai vēlākais
aiznākamajā dienā.
Neiroķirurgs
Jānis Šlēziņš vēl uzsver, ka trīszaru nerva neiralģija var
izpausties arī kā šķietamas zobu sāpes vienā pusē, un ir pat
cilvēki, kuriem izrauti visi vienas puses zobi, taču sāpes
nerimstas. Un tikai tad tiek atklāts, ka patiesībā pie vainas ir
trīszaru nervs. “Bet
veselie zobi jau ir zaudēti,”
saka dakteris un piebilst, ka minētā problēma visbiežāk sāk
izpausties vecumā starp 30 un 50 gadiem, un statistikas dati
liecina, ka uz 100 tūkstošiem cilvēku ir astoņi jauni gadījumi
katru gadu. Tātad Latvijā tie varētu būt nepilni simts jauni
gadījumi gadā. Taču ņemot vērā to, ka šī problēma bieži
netiek atpazīta un ārstēta, kopējais pacientu skaits Latvijā
noteikti būtu mērāms daudzos simtos.
