Delikātā un ļoti izplatītā problēma piena sēnīte, jeb
vaginālā kandidoze. Kāpēc tā rodas un ko darīt, lai no piena
sēnītes izārstētos – stāsta Rīgas Stradiņa
universitātes docētāja, ginekoloģe un dzemdību speciāliste Olga
Plisko.
– Statistikas dati liecina, ka vismaz puse no sievietēm savas
dzīves laikā saskaras ar piena sēnīti jeb vaginālo kandidozi.
Diemžēl tā ir ļoti izplatīta slimība un pazīstama kopš seniem
laikiem.
– Es pat teiktu, ka realitātē skaitļi ir vēl lielāki, jo šī
problēma piemeklē līdz pat 70% sieviešu, kurām ir bijusi vismaz
viena slimības epizode. Apmēram līdz 50% sieviešu ir
piedzīvojušas divus un vairāk piena sēnītes gadījumus. Tas
liecina, ka vaginālā kandidoze ir diezgan bieža un sievietēm rada
ne mazumu nepatīkamu brīžu.
– Kas ir šīs slimības pamatā, kas to raksturo, un kā tā rodas?
– Piena sēnīti jeb
vulvovaginālo kandidozi izraisa mikroorganisms – rauga grupas
sēnīte Candida
albicans (latīņu
val.), ko latviski dēvē par piena sēnīti. Sievietes maksts nav
sterila, tajā dzīvo dažādi mikroorganismi – baktērijas, vīrusi
un sēnītes. Veselu maksts vidi raksturo pienskābo jeb
laktobaktēriju pārsvars. Ja parādās sliktie, t.s. patoloģiskie
mikrobi vai sēnītes, rodas infekcija. Ja sēnīšu ir nedaudz, tad
parasti tās nerada nekādas sūdzības un šāda situācija arī
nebūtu jāārstē. Tomēr, ja tām veidojas „labvēlīgi”
apstākļi un tās sāk vairoties, sievietei var rasties problēmas
un fizisks diskomforts. Parastās sūdzības šādos gadījumos ir
nieze maksts apvidū un ārējos dzimumorgānos, balti, biezpienam
līdzīgi izdalījumi, kam parasti nav smakas. Vienlaikus var
veidoties iekaisums, kas rada sāpes dzimumakta vai urinācijas
laikā. Smagākos slimības gadījumos parādās dzimumorgānu
apsārtums un mazas sāpīgas plaisiņas, kas ikdienā rada ļoti
nepatīkamas sajūtas.
– Kas veicina sēnītes aktivizēšanās procesu?
– Visbiežāk vaginālā kandidoze rodas pēc antibiotiku
lietošanas, kad pēc dažām dienām sievietei sākas sūdzības.
Antibiotikas izjauc normālo maksts vidi, un labās pienskābās
baktērijas antibiotiku iespaidā iet bojā, to vietā sāk vairoties
sēnīte. Tas ir viens no galvenajiem riska faktoriem, kas notiek
līdz pat 30% gadījumu un nav saistīts ar kādu citu ginekoloģisku
saslimšanu. Pie riska faktoriem vēl jāmin sievietes kopējā
imunitāte, ko var ietekmēt tādas slimības kā, piemēram, HIV,
tuberkuloze, cukura diabēts un onkoloģiskās slimības, arī kad
jālieto dažādi imunitāti nomācošie medikamenti, piemēram,
glikokortikoīdi vai ķīmijterapija. Arī grūtniecības laikā, kad
sievietes organismā notiek hormonālas pārmaiņas un paaugstinās
estrogēna līmenis, var rasties risks, ka piena sēnīte
aktivizējas. Šī iemesla dēļ arī sievietēm menstruāciju cikla
pirmajā fāzē vai kombinētās hormonālās kontracepcijas
lietošanas laikā nereti ir problēmas ar piena sēnīti. Ir
sievietes, kuras veic maksts skalošanu, tādā veidā izskalojot no
maksts dabiskās pienskābās baktērijas, kas atkal rada labvēlīgu
vidi piena sēnītes un citu maksts infekciju attīstībai.
Piena sēnītēm patīk mitrums un siltums. Tāpēc sievietēm,
kurām piena sēnīte ir bieža problēma, nevajadzētu lietot ciešu
un sintētisku apakšveļu, kas maksts rajonā rada svīšanas
procesus. Šī paša iemesla dēļ arī pēc pirts vai baseina
apmeklējuma, vai brauciena uz karstajām zemēm atpūsties var
parādīties piena sēnīte un arī citas maksts infekcijas. Viens no
riska faktoriem ir arī liekais svars un aptaukošanās.
– Kādi ir mīti par piena sēnīti? Vai ar to var saslimt, arī
nedzīvojot dzimumdzīvi?
– Piena sēnīte nav seksuāli transmisīva infekcija. Tā rodas
neatkarīgi no dzimumdzīves, bet dzimumdzīve var šo problēmu
saasināt. Ja partnerim nav sūdzību, tad viņu ārstēt nav
nepieciešams. Tomēr ir jāsaprot, ka dzimumdzīves laikā partneri
apmainās vai nodod viens otram savu mikrofloru un ir iespējams, ka
šādā veidā saslimst arī partneris.
Vēl viens aplams pieņēmums, ka ar piena sēnītes infekciju var
inficēties baseinā, pirtī vai lietojot vienu dvieli. Tā tas nav.
Tur provocējošais faktors ir cits – mitrā un siltā vide. Var
teikt, ka tā ir infekcija, kas „dzīvo” sievietes organismā un
dažos gadījumos aktivizējas.
– Vai vīrieši un bērni slimo ar piena sēnīti?
– Slimo gan. Vīriešiem var rasties dzimumlocekļa apsārtums,
nieze un var būt arī baltie biezpienveida aplikumi. Tas var būt
saistīts ar dzimumdzīvi, ja tā, piemēram, notiek bez izsargāšanās
ar prezervatīvu ar sievieti, kurai ir aktīva piena sēnītes
infekcija. Bet slimība var attīstīties arī bez dzimumdzīves, bet
stipri retāk.
Bērniem, īpaši zīdaiņiem, piena sēnīte biežāk veidojas
mutē, un arī t.s. “pamperu” dermatīts var būt piena sēnītes
izraisīts. Arī pirmspubertātes vecuma meitenēm maksts sēnītes
infekcija ir sastopama. Īpaši, ja meitenei ir kāds no jau
minētajiem riska faktoriem, piemēram, ir lietotas antibiotikas vai
ir pirmā tipa cukura diabēts, vai jālieto medikamenti, kas nomāc
imunitāti.
– Kā sievietes uz to reaģē? Vai viņas ir zinošas šajā
jautājumā?
– Ja sieviete ar to saskaras ne pirmo reizi, tad viņa saprot, kas
ar viņu notiek un zina, ko darīt. Bet, ja tas notiek pirmo reizi,
tad reakcija var būt diezgan asa, jo sūdzības ir diezgan
nepatīkamas un ir pilnīga nesaprašana, kas ar viņu notiek. Tad
diemžēl visbiežāk sieviete sāk meklēt informāciju internetā,
prasa padomus draudzenēm, bet labāk būtu doties pie ārsta.
– Kādas šobrīd ir ārstēšanas iespējas?
– Piena sēnītes jeb vaginālās kandidozes ārstēšanas iespējas
ir diezgan plašas. Ja slimības epizodes nav biežākas par četrām
reizēm gadā, tad ārstēšana ir diezgan vienkārša. Aptiekās
pieejami gan bezrecepšu, gan recepšu pretsēnīšu medikamenti
dažādās formās – tabletes, maksts svecītes, kapsulas un krēmi,
kas satur, piemēram, fentikonazolu.
Aktīvā
viela fentikonazols ir plaša spektra pretsēnīšu līdzeklis, kam
ir augsta efektivitāte pret dažādiem ādas un gļotādas sēnīšu
infekciju ierosinātājiem. Fentikonazolam piemīt arī
antibakteriāla iedarbība pret dažādiem nevēlamiem
mikroorganismiem. Ārstēšanas kurss parasti ir no vienas līdz
trijām dienām. Tas noteikti ir jāņem vērā, jo, piemēram, bez
receptes nopērkamās svecītes Lomexin, kuru sastāvā ir
fentikonazola
nitrāts,
ir divu veidu – 200 mg un 600 mg. Viena 200 mg mīkstā vaginālā
kapsula jāievieto dziļi makstī vienu reizi dienā (vakarā pirms
gulētiešanas) trīs dienas pēc kārtas, savukārt viena 600 mg
vaginālā kapsula jāievieto dziļi makstī vakarā pirms
gulētiešanas kā vienreizēja deva.
Ja simptomi saglabājas, otro lietošanas reizi var atkārtot pēc
trīs dienām. Tomēr, ja sūdzības pēc pašārstēšanās nepāriet
vai atkārtojas divu mēnešu laikā, vai arī slimības epizodes ir
četras un vairāk reizes gadā, tad noteikti jādodas vizītē pie
ginekologa. Jāatceras, ka jebkuru zāļu nepamatota lietošana ir
kaitīga veselībai!
