Tikai pirms nepilniem diviem gadiem noklusa kārtējā veselības
obligātās apdrošināšanas ieviešanas kampaņa. Likās, ka
politiķi un aiz tiem stāvošie spēki ir sapratuši, ka veselības
aprūpi nevajadzētu pilnīgi sagandēt. Tomēr cerības izrādījušās
veltīgas, jo jau pagājušajā gadā Veselības ministrijas paspārnē
ir izveidota darba grupa “par priekšlikumiem veselības
apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešanai”, kuru vada pats
ministrs Guntis Belēvičs. Darbs rit nemanāmi, un nozares
speciālisti tajā nav iesaistīti, bet privāto apdrošināšanas
kompāniju pārstāvji gan ir. Vienīgais ārsts, kas jebkad
strādājis medicīnā šajā komisijā, ir Saeimas deputāts
Romualds Ražuks. Kā liecina neoficiāla informācija no komisijas
dalībniekiem, komisijas mērķis ir radīt apdrošināšanas
sistēmu, kas iegūtu papildu līdzekļus veselības aprūpei,
ieviešot apdrošināšanas iemaksu kā papildu darbaspēka nodokli.
Šo apdrošināšanas summu apgrozītu privātās apdrošināšanas
kompānijas vai jaunveidota struktūra no ministram pietuvinātiem
medicīnas biznesa pārstāvjiem.
Šāda nostāja un attieksme izraisa bažas Latvijas Ārstu biedrības
valdē.
Ja neskaita sākotnējās veselības aprūpes finansēšanas sistēmas
reformas 20. gs. 90. gadu sākumā, tad šis ir jau vismaz trešais
veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanas vilnis.
Pirmoreiz tas notika 2002. gadā, kad tika izveidota Veselības
ministrija un tika plānots valsts līdzekļus virzīt caur
privātajām apdrošināšanas sabiedrībām, lai “nauda sekotu
pacientam” (tajā laikā tie bija 147 lati gadā). Toreiz šīs
idejas viens no virzītājiem bija privāto apdrošināšanas
sabiedrību lobijs ar mērķi izveidot OCTA sistēmu veselības
aprūpē, kas pēc savas būtības ir pilnīgā pretrunā ar ideju
par veselības aprūpes sistēmu veidošanu un pakalpojumu
pieejamības nodrošināšanu iedzīvotājiem. Toreiz bija skaidrs,
kāpēc šāda ideja radusies. Privātās apdrošināšanas pārstāvji
neslēpās – viņi atklāti cīnījās par savām finansiālajām
interesēm.
Pēdējos piecos gados atkal un atkal šī ideja tiek mērķtiecīgi
virzīta, apgalvojot, ka tā būs iespēja godīgajiem nodokļu
maksātājiem saņemt labāku veselības aprūpi, taču nemaksātājiem
palikt bez ārstēšanas. Neizskaidrojams paliek fakts, kādēļ
Veselības ministrija, kurai būtu jāinteresējas par to, kā
pieejamo finanšu līdzekļu ietvaros uzlabot un nodrošināt
veselības aprūpi pēc iespējas lielākai iedzīvotāju daļai
saskaņā ar Eiropas un Pasaules Veselības organizācijas
ieteikumiem, cenšas darīt pretējo.
Ko gan veselības obligātā apdrošināšana pašreizējā iecerē
nozīmētu Latvijas iedzīvotājiem? Tā būtu:
1. papildu nodokļu slogs;
2. problēmas noteiktām iedzīvotāju grupām,
kurām nav regulāru ienākumu regulāru maksājumu veikšanai,
piemēram, pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem, radošo
profesiju pārstāvjiem;
3. samazināta iespēja saņemt valsts apmaksāto
ārstēšanu un augoši pieejamības ierobežojumi nepieciešamajai
diennakts medicīniskajai palīdzībai;
4. vairāk ielaistu un laikus neārstētu slimību;
5. nesasniegti sabiedrības veselības attīstības
mērķi.
Ko veselības obligātā apdrošināšana varētu nozīmēt veselības
aprūpes darbiniekiem? Tā varētu nozīmēt:
1. maz ticamu iespēju, ka papildu ieņēmumi tiks
novirzīti darba samaksas palielināšanai;
2. nepieciešamību joprojām strādāt vairākās
darbavietās, pārsniedzot likumā noteikto darbalaiku, lai
nodrošinātu puslīdz pieņemamu darba samaksu;
3. ārstniecības personu profesionālās darbības
risku, stresa, civiltiesiskās atbildības jūtamu pastiprināšanos
un profesionālās ētikas problēmjautājumu saasināšanos;
4. jauno speciālistu emigrāciju uz citām
valstīm;
5. veselības aprūpes darbinieku vidējā vecuma
palielināšanos un psihosomatiskās veselības traucējumu
prevalences pieaugumu.
Var jau meklēt labāko veselības aprūpes finansēšanas modeli,
var pretnostatīt nodokļos balstīto sistēmu pret obligāto
veselības apdrošināšanu. Par to var diskutēt, spriest,
pārliecināties un pārliecināt citus, neticēt pašmāju
ekspertiem un/vai pieaicināt konsultantus no starptautiskām
organizācijām. Gunta Belēviča komisijas bīstamība ir apstāklī,
ka šajā procesā tiek iesaistītas privātās apdrošināšanas
sabiedrības, kuras tādā gadījumā rīkotos kā komersanti.
Komercdarbības vienīgais mērķis ir peļņas gūšana! Tas
nozīmētu, ka neizbēgami un jūtami pieaugtu administratīvie
izdevumi un samazinātos tā nauda, ko samaksā par veselības
aprūpes pakalpojumiem iedzīvotājiem.
Pēdējos gados tiek runāts par Nīderlandes veselības aprūpes
modeļa piemērošanu Latvijas apstākļiem. Šim modelim ir
raksturīga privāto apdrošināšanas kompāniju iesaistīšana
veselības aprūpes finansējuma nodrošināšanā un pakalpojumu
apmaksā. Patiesība ir tāda, ka tieši administratīvo izdevumu
ziņā Nīderlandes modelis ir kļuvis par visdārgāko Eiropā un
otru dārgāko pasaulē pēc ASV. Ir skaidrs, ka Latvija neko tādu
nevar atļauties, jo, pēc Eiropas Savienības ekspertu novērtējuma,
mūsu valstī ir veselības aprūpe ir slikti pieejama tieši
trūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem, turklāt jau tagad netiek
nodrošināti publiski pieejamo līdzekļu taisnīgas un vienlīdzīgas
sadales princips, bet iedzīvotāju privāto līdzekļu izmantošana
veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai ir ļoti augsta.
Veselības aprūpes sistēmai ir trīs mērķi – sasniegt ar
sabiedrības veselības uzlabošanu saistītos mērķus, nodrošināt
iedzīvotāju tiesiskās paļāvības principu un aizsargāt ikvienu
iedzīvotāju no finansiāliem zaudējumiem slimības gadījumā.
Veselības aprūpes finansēšanas modeļa pārmaiņa nenodrošina ne
šo mērķu sasniegšanu, ne lielāku finansējumu veselības
nozarei.
Latvijas Ārstu biedrība aicina jauno valdību pārdomāt paredzētās
reformas, novērst slepenu biznesa shēmu veidošanu veselības
aprūpē, neļauties dažu politisko spēku retorikai, bet gan ņemt
vērā Latvijas Ārstu biedrības, Eiropas Savienības un Pasaules
Veselības organizācijas ekspertu ieteikumus.
